Kas var būt labāks par otrās dienas rasoliņu, tāpēc ar prieku šonedēļ atceros kādu domu no Valsts prezidenta Jaunā gada runas; proti: "[..] Pasaules globalizācijas procesā valstu robežas pamazām izzudīs, atsevišķas valsts loma mazināsies un vienīgi latviskais dzīves veids un vide būs tas, kas motivēs saglabāt savu valsti…" Ar šo domu pats jau kādu laiciņu nēsājos, ausoties, kā Latvijā īpašumus izpērk dāņi, vācieši, krievi un tagad arī ķīnieši; kā aizsardzības ministrs uzsver vajadzību palielināt aizsardzības budžetu (citādi NATO mūs nesapratīs); kā Eiropa reflektē par mānīgā miera tēmu un to, ka daža lielvara varētu brutāli īstenot savas impēriskās tieksmes… Atzīšos – visas šīs runas par bruņošanos, tādu un šitādu raķešu izvietošanu-neizvietošanu vai iemēģināšanu man šķiet, maigi runājot, akmens laikmeta domāšanas paraugs. Lai kāds ģenerālis, kas pārāk galvu nav sasitis, vidējā Kaļiņingradas sādžā pastāsta par kara ieguvumiem… Kuriem sviesta kūlējiem gan vēl nav skaidrs, ka miers baro, bet nemiers posta!? Ka pasaulē, kas ir viena liela barības ķēde, liet uz kara dzirnām nozīmē IZNĪCINĀT to laimes pamatu, ko veido mierīga ikdiena… Un runa nav tikai par karu, bet jebkuru vardarbības izpausmi, ko varētu novērst, pielietojot vien pavisam vienkāršu formulu: "Nedari otram to, ko nevēlies, lai dara TEV!" Tik vienkārši – ik solī samērot sevi ar vājāko un iet mīlestības, ne vardarbības ceļu. Varbūt kādu tik sīrupains patētisms šķebina, taču – kādi vēl varianti, lai dzīve nemestu kūleņus un periodiski nepārtaptu ellē?
Kāpēc par to runāju mazas nācijas identitātes vārdā? Tāpēc lai ikviens ar iekarotāja ambīcijām saprastu – tie, kas kā smiltis klaiņo, smiltīs savu laimi arī ceļ. Smiltīs klejojošo laime ir tieši tik liela, lai izauklētu dēlus jaunam karam…