Vasaras straujais ritējums mūs aizsaucis jūlijā un mudina gatavoties dažādiem svētkiem – tādi šosestdien priekšā Irlavā un Pūrē, kā arī abos mūsu piejūras ciemos Engurē un Lapmežciemā. Vēl pēc nedēļas skaistās rozes aicinās visus uz Tukumu svinēt Rožu svētkus, kā arī uz Matkuli un Grenčiem, kur arī ļaudis lustēsies savos svētkos. Vārdu sakot, laiks saposties un sarosīties lieliem notikumiem, kuri jau tepat degungalā.

Vienlaikus ar gaidāmo svētku nojausmu, gribējās atgriezties nedēļu senos notikumos, kad svētkus svinēja mazajā Sautiņu ciemā. Lieki bilst, ka daļa nesautiņnieku, izdzirdot par šādu vietu, bija pārsteigti, jo daudziem ne cauri, ne garām tai braukt nebija sanācis… Lai arī ciemā ļaužu maz, tāpēc cits citu labāk zina nekā katrs pats sevi, šādi svētki deva iespēju ne tikai sapucēties, kā smēja sievas, bet paskatīties, ka pašu ļaudis spēlē teātri un dejo; ka varbūt katram ir iespēja būt par svētku rīkotāju un apjaust sevī tādas īpašības, kuras sen, beidzoties aktīvām darba gaitām, noliktas malā, vai arī nekad nav pat mēģinātas. Un varbūt kaimiņš uz kaimiņu var palūkoties ar pavisam citu skatu… Šai sakarā radās arī mazas pārdomas – par to, cik gan ļoti ir vajadzīgi aktīvi cilvēki, lai kopā ar citiem kāda vieta plauktu un zeltu. Piekritīsiet, ka vienmēr vajag kādu, kas pirmais ņem rokā lāpstu un saka – raksim – darīsim. Bet ja šīs vietas tā īpaši nemudinās, nekustinās, nemotivēs, ja neradīsies tas viens aktīvais, mazā apdzīvotā vieta var pazust aizmirstībā. Kā saka – kad neviens par tevi nerunā, arī pašam liekas, ka tevis nav. Tāpēc visiem spēkiem būtu atbalstāmi tie mazie ciemiņi, kas vai nu katru gadu vai ik pēc gada sadūšojas svētkiem, kādi bijuši Jaunpļavās, pērn un aizpērn Lamiņos, kādi pavisam drīz būs Dzintarā un Grenčos; kādos ļaudis tiekas, piemēram, Ragaciemā vai Apšuciemā…

Katra šī un citas vietas ir tā vērtas un pelnījušas, lai ļaudis sapulcētos, apskatītos vecās fotogrāfijas, apjaustu saknes, atpazītu savu vai kaimiņa māju un lepotos ar to, ka dzīvo šajā ciemā.