Kamēr apcerīgi līku pār datora klaviatūru, klajā nāca ziņa par to, ka Ziemassvētki un arīdzan Jaunais gads būs nevis vienkārši klusāk svinami, bet gan teju pilnīgā klusumā pavadāmi. Tā – ar vēl stingrākiem ierobežojumiem valdība cenšas ierobežot, kā reizēm šķiet, nepārvaramo sabiedrības vēlmi ķemmēt veikalus un kaut kur, kaut kā pa slepeno tomēr socializēties. Taču kovid saslimušo (vakar – 1040) un arī slimības rezultātā mirušo skaits (394) gan runā pats par sevi, un nu jau ir pavisam grūti pat mēģināt izprast to cilvēku prāta līkločus, kas turpina uzstāt, ka ierobežojumi esot pretrunā ar viņu “tiesībām”. Nu aizbrauksi Ziemassvētkos pie vecmāmiņas (par spīti Viņķelei, protams), nu sabučosi. Varbūt ne gluži ar kovidu aplipināsi, bet tāpat vecmāmiņai var gadīties sasirgt. Un tad…– sveicināti realitātē! Ārsti izvērtēs, vai vecmāmiņa izskatās pēc dzīvotājas un vai maz laika un cilvēkresursus viņas labā vērts tērēt. Un tā nav nekāda izfantazēta apokaliptiska vīzija. Tieši tāda ir šī brīža realitāte, piemēram, Lietuvā, kur reanimācijas pacientus sākuši šķirot. Latvija šajā ziņā iepaliek tikai mazliet un arī nav tālu tas brīdis, ka veselības aprūpes sistēmā ir nevis ārkārtas situācija, kā tas ir šobrīd, bet pilnīgs haoss! Tieši tas – atsevišķu indivīdu nespēju reizēm palūkoties tālāk pašiem par savu degungalu – man personīgi ir pavisam grūti sagremojams…
Kas palīdz? Nu mūsu kolektīvā tā noteikti ir jokošanās – reizēm dumja, reizēm pavisam melna un dažbrīd – nevienam citam varbūt neizprotama, bet jebkurā gadījumā – ļoti terapeitiska, it īpaši paaugstināta stresa apstākļos. Pietiek vien izspēlēt iedomu ainiņas, piemēram, par to, kā turpmāk lavīšos veikalā pēc ikdienas griķu paciņas, prasmīgi izliekoties, kas tas vīrietis, kurš tieši tobrīd snaikstās gar alus plauktiem, mēģinot prātā aprēķināt, ar cik varētu nedēļas nogalei pietikt, nav mans vīrs. To pavisam nopietni paģēr jaunie noteikumi – uz veikalu turpmāko trīs nedēļu garumā atļauts doties tikai vienam mājsaimniecības loceklim. Nu nav jau tā, ka man būtu nopietna vajadzība vai gribēšana šo noteikumu pārkāpt, bet tajā pašā laikā grūti iedomāties, kā veikalnieki spēs tik labi sazīmēt, kurš ar kuru īstajā dzīvē, tas ir – ārpus veikala – tiešām ir saistīts. Toties itin viegli prātā kārtojas dažādi varianti, kā to varētu apiet – sākot ar izdomātu zīmju valodu, beidzot ar krustiņu vilkšanu uz izvēlētiem produktiem, kurus pašam stiept ir mazliet par grūtu (pavisam reāli, ja būs salīdzinoši ierobežotā laika periodā jāiepērk pēc iespējas vairāk, lai nebūtu lieki pa veikaliem jāvazājas).
Tomēr atkal atgriežoties pie nopietnā, tiešām pavisam apzināti centos meklēt arī to labo, ko līdzi nes šie ierobežojumi svētku laikā. Nu, pirmkārt, tā ir cerība, ka izēšanās šogad varētu būs mazliet piezemētāka. Tāpat arī apdāvināšanās – ja ne pieticīgāka, tad vismaz pārdomātāka, jo nebūs tādu iespēju pēdējā brīdī ieskriet veikalā, izmisīgi meklējot, ko nu varētu nopirkt. Kā likums – šādās reizēs nauda iztērējas visvairāk.
Tāpat savā naivajā prātā ceru, kas klusāko un pieticīgāko svētku dēļ būs varbūt mazāk atkritumu, kas citugad ap šo laiku burtiski gāž apkārt atkritumu konteinerus. Kopumā gan pandēmija nav bijusi vēlīga tam, lai pārdomātu savus ieradumus un vairāk izvēlētos, piemēram, produktus, kas nav trīs kārtās iepakoti, jo šobrīd savā plēvītē ir katra bulciņa un arī citi produkti tiek līdzīgi aizsargāti. Tas šķiet, plānus par to, ka pārstrādāto atkritumu apjoms pēc pieciem gadiem būs par 55% lielāks, nekā tas bija 2015. gadā, padara pavisam nereālus.
Mūspusē gan atkritumu jautājumam nāksies pievērsties vēl agrāk un nopietnāk, ņemot vērā, ka nav īstas skaidrības, kas un kā būs ar pašvaldību kopīgo uzņēmumu «AAS Piejūra». Pat neieslīgstot analīzē par to, kura pašvaldība rīkojas saprātīgāk – maksājot vai neiemaksājot uzņēmuma pamatkapitālā; vai, pakāpjoties vēl senāk – aizdomājoties, vai tiešām nevienam no atbildīgajiem neiezogas prātā, ka vietvaru iesaistīšanās atkritumu savākšanas biznesā jau sākotnēji ir bijis nepārdomāts solis, – bažas tāpat rodas. Katrā gadījumā šķiet, ka, pirms saulītē izvilkt grandiozus, bet pagaidām gan ar reālu plānu un naudu nesegtus investīciju projektus (baseinu, futbola halli, multifunkcionālu kultūras centru), par šo jautājumu būtu (un būs) jādomā visupirms… Tas tā, lai nākamie svētki nebūtu tikai klusi, kā šobrīd, bet arī… grandiozu atkritumu kalnos ierakti!