“Mūžu dzīvo, mūžu mācies” – tā secināju, kad salīdzinoši nesen smadzeņu neironi saslēdzās tā, lai tur beidzot uz palikšanu aizķertos termins “distopija“. Viss pateicoties literatūrai, jo “baisas nākotnes vīzijas”, ko šis vārds arī apzīmē, ir šobrīd ārkārtīgi populārs zinātniskās fantastikas apakšnovirziens, ko, iespējams, kaut kādā ziņā nenobrieduši prāti labprāt patērē, viņu vidū – arī es. Pēdējā no pieveiktajām triloģijām (man šķiet, ka tas ir mūsdienu grafomānu absolūtais minimums) atstāja vietu vēl daudz plašākām, ar sižetu tieši nesaistītām pārdomām.

Stāsts salīdzinoši vienkāršs –  2300. vai kaut kādā tur gadā atlikusī cilvēces daļa mitinās zem zemes savstarpēji pilnībā izolētos torņos, laimīgā neziņā par to, ka reiz pasaule un viņu populācija bijusi daudz plašāka. Domāt un, pasarg, dies’, runāt par ārpasauli ir stingri aizliegts, un aizlieguma pārkāpumam seko letāls iznākums, jo ziņkārīgais tiek izsūtīts pats savām acīm skatīt ar dzīvības formām nesavienojamo virszemi. Tomēr ar apskaužamu regularitāti uzrodas cilvēki, kas nu nekādi nespēj apslāpēt savu tik pašnāvniecisko zinātkāri…

Vai tad uz tādiem patiesībā neturas pasaule? Nebūtu tādu aizrautīgu vīru kā Galilejs un Koperniks, kuri, neskatoties uz baznīcas draudiem viņus nosvilināt, lūkojās zvaigznēs – varbūt vēl šobrīd zemieši uzskatīti sevi par Dieva izredzētu Visuma centru? Nebūtu tādu drosmīgu jūrasbraucēju, kuri  15. gadsimtā sāka vēl neiepazītu kontinentu iekarošanu, – kas zina, vēl arvien vairums baidītos pārkrist pāri zemes malai un tikt kāda mītiska, aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām mītoša briesmoņa apēstam? Tie tādi uz ātru roku uzmesti piemēri, kuriem analogu (iespējams, labāku), šķiet, spētu atrast ikviens. Bet ar to, galvenokārt, gribēju pateikt, ka zinātkāri jeb vēlmi zināt ir svarīgi saglabāt ikvienam un jebkurā vecumā. Nevienam nevajadzētu atmest visam ar roku, tikko skolas durvis ciet un skolotājs, pasniedzējs, priekšā stāvot, nelien ārā no ādas, lai mēģinātu tevi personīgi uzpildīt ar jaunām zināšanām. Mūsdienās taču ir tik daudz iespēju, kas apvienojušās zem nosaukuma “Mūžizglītība” – sāc ar nodarbībām tapošanā un beidz ar, iespējams, pat attālināti noklausāmiem kursiem medicīnā vai astronomijā!

Protams, protams, parasti jau ir slinkums, kas mēdz būt pat ļoti objektīvs jeb pamatots, jo visi taču reiz nogurstam ikdienas skrējienā. Arī laika trūkums nav mazsvarīgs faktors, jo spēja sadalīties starp bērniem, dzīvniekiem un mājas darbiem vispār ir īpaša un allaž pieslīpējama māksla. Un tie, kuri tajā visā spēj izbrīvēt vietu arī paš- un papildizglītošanās pasākumiem, nereti raisa baltu jo baltu skaudību.

Bet laikā, kad 1. septembris pie durvīm, varbūt ir klāt īstais brīdis mazliet pakustēties vēl neizzinātu zinību virzienā? Pirmkārt, jau sevi, bet, kas zina, varbūt arī nākotnes sabiedrību vārdā…