Neesmu jau tik naiva, lai domātu, ka Satversmē un daudzos citos likumos rakstītais tiešām arī darbojas tā, kā tautai tās vairākumā un arī valstij pēc būtības būtu labāk. Un tādā ziņā mūsu valsts pamatlikuma cilvēktiesību daļa – teju kā gaišais ideāls; lasi, kuru pantu gribi, tur rakstītais cilvēkam-parastajam ir tikpat tāls kā savulaik šais pašās teritorijās meklētais un gaidītais komunisms…

Par to jādomā vai ik dienas. Un jo īpaši, redzot, kā tiek pluinīti budžeti – gan pavisam nesen pašvaldībās, gan tagad Latvijā un Eiropas Komisijā, citviet pasaulē. No vienas puses varētu domāt, ka nesenās krīzes ēnā it visur būtu jāvadās no divām pozīcijām – līdzekļi jāpiešķir ”makšķerēm”, tas ir, nozarēm un jomām, kas ļaus pelnīt vai arī ietaupīt nākotnē, no otras puses – atvēlot līdzekļus sociālajiem projektiem, jādomā, kā beidzot – reāli un ilgspēlējošu – mazināt nu jau arī no augstākajām tribīnēm pasludināto sociālo nevienlīdzību.

Realitātē? Jā, divas tendences ir – populistiskā un lobiju izlolotā. Bet, kas interesanti, abām ir viens rezultāts – kam ir, tam tiks vēl vairāk… Tā tas ir gan nacionāļu lolotās demogrāfijas programmās, gan nodokļu samazinājuma jautājumos. Abējādi zaudētājos atkal būs cilvēki ar zemiem vai, labākajā gadījumā, ar vidējiem ienākumiem.

Lai gan, viens no lielākajiem nevienlīdzības riskiem šodien, manuprāt, tomēr ir… dzīves vieta, pašvaldība, kurā cilvēks ir pierakstīts. Par Rīgu skaidrs – startē ārpus konkursa, bet arī ja paskatās uz iespējām, kādas ir tepat, bijušā Tukuma rajona teritorijā, dzīvojošajiem – par kādu gan vienlīdzību varam runāt!?

Ja dzīvo pagastos, kas 10 līdz 15 km attālumā no pilsētas centra un neesi ar savu transportu vai žiperīgs maratonists, ne līdz ārstam, ne plaša profila veikalam bez citu labvēlības netiksi. Un vai var salīdzināt Slampes un, teiksim, Pienavas iespējas un kulturāli saimniecisku vienlīdzību? Un izrādās, arī daudzas sociālas, pat veselībai un dzīvībai būtiskas lietas tiek atstātas rūpju nonāktu pašvaldības sociālo darbinieku ziņā! Viena lieta ir nauda, ko dažos novados politiķi dala tomēr jau pēc atlikuma principa, jo sāk ar administrācijas atalgojumu. Otrs – reizēm cilvēka iespēja dzīvot (kā tas ir arī, piemēram, pēcinsulta situācijās) tiek atstāta visai raiba cilvēciskā faktora – ”pēc sociālās komisijas ieskatiem” – ziņā…