Iedomāsimies, ka sabiedriskā doma ir kā tāds plastilīna pikucis. Cilvēka rokās turēts, viļāts, murcīts un spaidīts, tas kļūst pakļāvīgs un transformējams. Protams, rokām, kas ar to darbojas, jābūt prasmīgām (politikā – arī tīrām)! Un koncepcijai jābūt: jāzina, ko veidojam, ko gribam ar to panākt. Savukārt, lai sasniegtu rezultātu, jāsaprot, ko vēlas adresāts – tie, kuru labā nopūlas Mākslinieks un/vai Politiķis, ikviens Radītājs.

Bezprecedenta gadījums – Krievijas politiķa Borisa Ņemcova slepkavība. Krievijas valsts varai ar netīksmi nu jāsecina, ka, vienu neērtu opozicionāru nogalinot, nenozombētajai sabiedrības daļai nu ir par vienu iedvesmojošu drosmes un godprātības paraugu, par vienu varoni vairāk. Šādai ”neērtai” sabiedriskajai domai nedrīkst ļaut attīstīties, tā ”jānokauj, kamēr vēl maziņa”, tāpēc… plašsaziņas līdzekļos, sāk parādīties informācija par to, ka pasūtījuma slepkavības izpildītājs attiecīgajā dienā pa Maskavu braukājis kādai finanšu institūcijai piederošā automobilī. Tātad – visam apakšā ir nauda! Sak, ej nu sazini, kādās attiecībās ar naudu bijis šis vietējā mēroga politiķis, kādas lietas bīdījis. Vēl viens iespējamais scenārijs: ja visas Borisa Ņemcova sievietes, kas laidušas pasaulē un audzina (un turpinās audzināt!) viņa bērnus, steigšus, ”vienotā frontē” nebūtu paziņojušas, ka viņu mīlējušas un turpinās mīlēt un ka līdz mūža galam saglabās vislabākās atmiņas un visdziļāko cieņu… Jā, ko tad? Tad droši vien būtu ”salipināts” greizsirdības scenārijs.

Protams, arī mēs, Latvija, esam pasaules daļa. Protams, ka arī pie mums notiek sabiedriskās domas veidošanās procesi, ir atstrādāts tās veidošanas mehānisms. Krievijas TV propagandas kanāli Latvijā strādā, spēkus nežēlodami, savukārt, mūsu valsts Televīzijas un radio padome – šajā sakarā „guļ uz ausīm”. Padomāsim: ja nu tieši tas ir viņu ”darbs”? Ja daļa mūsu politiķu ”neredz” draudus no Austrumu kaimiņa puses, tad… varbūt pavērosim, kurā virzienā viņi skatās un kā – ar bailēm vai cerībām, ka nelaime varbūt paies garām?

Par to, cik slikti dzīvojam Latvijā, internetā caurām dienām trollē vietējās ”Kremļa lakstīgalas”, kā vislielāko personisko apvainojumu uztverot padomu doties uz turieni, kur labāk… Internetā tādi kari notiek! Tur daži ”cīnās” nakti un dienu! Nez, cik no šiem ”karotājiem” ir biroju darbinieki, kuriem, algās saņemot mūsu nodokļos samaksāto naudu, patiesībā būtu jādara pavisam kas cits?