Šīs nedēļas Latvijas radio žurnālistes, raidījuma «Krustpunkti» vadītājas Māras Jansones jautājums par to, kā valstī pieņemtie lēmumi ietekmē mūs – cilvēkus novados – sākotnēji šķita gan pārāk vispārīgs, gan – ļoti plašs. Sak, par kuru no tiem 120 tiesību aktiem, kas līdz ar jaunā gada atnākšanu valstī stājušies spēkā, lai runājam?! Jo, tas taču skaidrs, ka it viss, kas valstī un arī Eiropā, un pat citviet pasaulē notiek, pat ja to neapzināmies un tā uzreiz nepieņemam, taču kaut kādā mērā – lielākā vai mazākā – ietekmē arī mūs. Tā teikt, tauriņa efekts strādā; un, kas zina, varbūt tepat, bijušā ezera vietā, sakurtais kūlas ugunskurs vai līdz kājai nolaistā meža strēle ir pēdējais piliens, lai kaut kur tur, piemēram, Austrālijā, ugunsgrēkus nemaz nevarētu nodzēst…

Bet, atgriežoties tepat, mūsu zemītē un Tukumā, jāsecina, ka te, ”uz vietām”, manuprāt, ir ļoti labi redzams, kā no augstiem plauktiem nākuši un vairumā gadījumā taču ar labu domu radīti lēmumi, te, lejā, tik daudz ko pazaudē tulkojumā, ka reizēm pārvēršas līdz nepazīšanai un no paredzētajiem efektiem paliek vien šiks vai defektu čupiņa. Tā tas, piemēram, noticis ar nu jau bēdīgi slaveno Datu regulu, kuras dēļ dažs gan nelaiķu datus centies sargāt, gan atsevišķas sejas no publiski uzņemtām kolektīvām fotogrāfijām ārā zāģēt, gan izdzēst savu vārdu no seniem avīžu rakstu… Un, kā stāstīja Eiroparlamentā, esot valstis, kur sastopami vēl lielāki brīnumi, tāpēc jau šogad tikšot sagatavots jauns dokuments… Atceros arī, kā Tiesībsarga gan jau labi domātie izteikumi par to, ka bērnu namu bērniem nav iespēju gūt īstu māju sajūtu, kļuva par ļoti sāpīgu pieredzi mums – redakcijas rūķiem, kad pirms pāris gadiem gribējām aizvest visus savus Dzirciema draugus uz ekskursiju Rīgā, kur, kā izrādījās, daudzi no viņiem nebija bijuši. Uz Rīgu braucām trijos piegājienos, lai visi visu redzētu (Vecrīgu, muzejus, Gaismas pili, arī zooloģisko dārzu un kino), bet izrādījās, ka bērnu nama bērniem šis prieks tika liegts. Jo… autobuss pēc viņiem brauca 15.00, un viss! Ja nevar atgriezties līdz 18.00 un gulēt savu ”māju” – bērnu nama – gultās, tad  – nekāda braukšana! Tāds, lūk, ”tulkojums”…

Bet ir jau arī ”tulkojumi”, kas ar nolūku pārvēršas. Tā, lai tikai kādam vienam vai dažiem būtu izdevīgāk. Nu, piemēram, kā gadījumā ar koģenerācijas staciju izbūvi Tukuma novadā. Pārlapojot vairāk nekā 10 gadu laikā tapušās mūsu laikraksta publikācijas, secinājumi bija teju vai kā atklājums pašai. Sak, redz kā – viss jau tepat un pavisam labi bija un ir redzams… Ja paskatās, nekādu šaubu – tā no sākta gala bijusi smuki nostrādāta shēmiņa, kurā no ieceres darīt tīrāku planētas gaisu, neatkarīgāku valsts un Viseiropas enerģētisko telpu, kā arī, kazi, tukumniekiem mazākus rēķinus par siltumi, iznāca pavisam kas cits. Izmantojot tukumniekus uz nebēdu, vismaz trīs reizes (dabūjot iespēju izveidot ražotni., liekot pirkt siltumu par dārgāku naudu nekā pašu katlumāja saražo un vēl saņemot OIK). Un visās reizēs jaušams arī vietējs atbalsts. Tā jau domes sēdē 2009. gadā deputāti sprieda, ka kaut kas ar pilsētas siltumražotāju jādara, jo katli veci un turklāt tikai ar mazutu darbināmi, bet tas no 2013. gada būšot aizliegs… Tāpēc izejas divas: vai nu jāpērk jauns katls un jāpārbūvē katlumāja, vai – jādod iespēja uzņēmējam būvēt koģenerācijas staciju… Bet no ”vai nu vai” iznāca… abi. Vispirms par 3,7 miljoniem eiro sakārtoja pašu katlumāju, pēc tam atļāva būvēt koģenerāciju (vēlāk vēl vienu) un apņēmās garantēti iepirkt siltumu. Bez vajadzības un … par dārgāku cenu (~ par 5-7 eiro) nekā to saražotu «Tukuma siltums» pats… Ja kas, arī Slampes galējo nepieciešamību pēc koģenerācijas iezīmēja vietējie politiķi. Sak, viss, pašu katls beidzas, citu iespēju nav!… Tāpēc – lai uzņēmējs ņemas un… lai ņem aprūpē arī Tumes un Degoles (arī Džūkstes) siltumapgādi. Un tas nekas, ka tur jau tā kā viss kārtībā, par pašvaldības naudu rekonstrukcija jau veikta… Bet tagad izrādās, ka, kļūstot aukstākam (šajā ziemā!?), slampenieki no koģeneratora siltuma salst nost, tāpēc… jākurina arī vecais katls! Nu ja, tas pats, kas vēl pirms pāris gadiem bija pavisam beigts! Un tad jau nav brīnums, ka rēķins par siltumu tāds, kā, iepērkot zeltītus kviešus…

Jā, var teikt, tie brīnumi, kas Tukumā, – tie visi bija vecās valdošās kliķes darbi vai nedarbi, bet re, jaunā nāk ar savējiem. Laikam jau ”augšās”, pie lieliem vīriem un sievām noskatītiem. Viena deputāte, kas pat ministrijā pastrādājusi, labi zina, kā kārtojamas lietas, tāpēc savā sociālajā profilā ir strikta un atklāta: ”Būs tā, kā mēs gribēsim!” Bet jaunajam priekšsēdim, bez piecām minūtēm vadības zinātņu doktoram, nu pēkšķi ievajadzējies padomnieka. Tas – lai būtu tā, kā ”Saeimā, prezidentiem un ministrijās”! Savukārt cita jaunās varas deputāte, vaicāta par, viņasprāt, svarīgāko un pirmkārt veicamo, teic, ka viņai svarīgākā… ir pozīcijas stabilitāte, un tās dēļ nekā nebūtu žēl. Arī kādu amatu piešķirt. Tak laikam jau runa par zemsaviešu ”zelta balsīm” un vēl viena priekšsēža vietnieka amatu… (Abi politiskie vietnieki, ja kas, mums visiem gadā izmaksā vairāk nekā 51 000 eiro.) Nuja, ko tur žēlot, ja politiski lēmumi jau nav no sava, bet gan no kopējā, tātad arī no mana un Tava, lasītāj, maciņa jāapmaksā…