Mācību gads sācies. Saprotams, tajā ikvienam – bērniem, vecākiem, skolotājiem – būs daudz satraukumu, jautājumu, pārdzīvojumu, taču – vismaz pirmajā septembrī – visi bija priecīgi satikties, jo īpaši jau bērni. Tāpēc, neraugoties uz Covid-19 izplatības pieaugumu, Zinību dienas īpašaiss noskaņojums mudināja par to, “kā būs”, nedomāt, bet ļauties ziedu pušķiem, smaidiem un nemainīgajam šīs dienas īpašajam noskaņojumam, sapņiem, cerībām, nezināmajam… Gluži kā citus gadus. Un it kā nekas nebūtu bijis. Un parasti šim noskaņojumam ļaujas arī tie, kam skolas gadi sen kā aiz muguras, tomēr šoreiz sociālajos tīklos starp daudzām priecīgām ziņām bija lasāmas arī tādas, kurās bērni tika saukti par mēģeņu bērniem, spļāvējiem un vēl citos smagākos vārdos, bet viņu vecākiem piedēvētas vissliktākās īpašības, ieskaitot tādus vārdus kā pakalpiņi, nodevēji, bērnu interešu pārkāpēji utt. Pirmajā brīdī nebija skaidrs – par ko, bet pēc komentāriem sapratām, ka antivakseri pieķērušies bērniem, kam, lai mācītos klātienē, bija jānodod testi jeb – jāiesaistās vispazemojošākajā nodarbē, kāda vien skolēnam var stāties ceļā.
Tā kā mums bija iespēja redzēt, kā šis process notika, turklāt tieši maziem bērniem, nespēju saprast, kas tajā bija pazemojošs?! Atnākšana uz skolu, iespļaušana trauciņā, vecāku aizpildītā anketa?! Saprotams, mums ikvienam, arī bērniem, dzīve uzliek pārbaudījumus, kuriem varam arī nebūt gatavi, tāpēc kādam no šī procesa bija apmulsums, bet vecāki bija ar bērniem runājuši un arī pedagogi centās notikušo padarīt, cik vien iespējams ērtāku, vienkāršāku un ātrāku. Mēs nemanījām ne smiešanos, ne apcelšanu, ne pirkstu mētāšanu.
Par to, kāda būs turpmākā testu nodošana, mēs šobrīd nezinām, bet skolās saka, ka nākotnē tās raugās cerīgi, jo arvien vairāk vecāko klašu skolēnu pret covid-19 ir vakcinējušies. Gluži tāpat kā pret difteriju, garo klepu, stingumkrampjiem, epidēmisko parotītu, tuberkulozi, masaliņām, vējbakām un vēl daudzām citām baktēriju un vīrusu izraisītām slimībām. Vai arī vakcinēšanās ir pazemojoša? Diez vai gribētos sākt šādu diskusiju, jo tas agri vai vēlu stiprinātu tos, kas visiem spēkiem cenšas sašķelt sabiedrību, lai tādu, kas no vakcinācijas atteiktos, būtu vairāk. Kā jau sociālo tīklu uzmanīgākie lietotāji bija secinājuši – par nevakcinēto tiesībām palikt nevakcinētiem iestājas arī vakcinētie. Cik jauki! Cik apbrīnojama ziedošanās! Tikai nezin kāpēc ne viens vien šo vakcinēšanas faktu gribētu noslēpt – gan jau ka ”pārdzīvotā vakcinācijas pazemojuma dēļ” …
Bet, atgriežoties pie testiem un testēšanas un raugoties 1. septembra dalībniekos, bija jāsecina, ka veselais saprāts nav iedragāts – klātienes skolēnu rindas, šķiet, ir vēl lielākas nekā tās bijušas iepriekš. Līdz ar to ir labi redzams, ka ir tomēr ir ļoti maza tā sabiedrības daļa, kas uzskata, ka bērniem nevakcinēties un ar citiem cilvēkiem ārpus ģimenes netikties, tāpēc labāk – mācīties mājās… Vai runātāju vidū ir mazu bērnu vecāki, kam klātienes mācīšanās ir jo īpaši svarīga,  ir grūti izsecināt, tāpat kā to, vai skolā gājēju vecāki atbalsta vai neatbalsta vakcināciju, bet – visu cieņu – savu pārliecību viņi nolikuši otrajā plānā, pirmajā vietā liekot bērna intereses. Kā interesēs runā tie, kas vakcināciju dēvē par ”čipošanu”, ”zombēšanu”, ”pazemošanu” un vēl nez kādos neglaimojošos vārdos, vienlaikus aicinot stāties ciešās rindās ap saviem jaunizceptajiem līderiem, par to katram, kas gatavojas viņiem pievienoties, vajadzētu ļo-o-ti nopietni padomāt…