Ejot iknedēļas tirgus apgaitā, mani uzrunāja koši oranžs ķirbis, kas burtiski uzprasījās, lai to stiepj mājās un bērnam par prieku pārtaisa par smīnošu ģīmīti. Tā man tāda nodeva nostaļģijai, kad Helovīnu svinēšana īsti tautās vēl nebija aizgājusi, bet mēs tāpat kompānijā, līķīšu paskatā, vazājāmies pa pilsētu vēlos rudeņos un pavasaros – Valpurģu dienā. Citu starpā, vienā no šādiem mošķu pārgājieniem reiz gandrīz dabūjām no tā laika vietējās kriminālās autoritātes, kas, šķiet, imidža spodrināšanas nolūkos, pašaudījās ar raķešpistoli… Jā, bija laiks!
Šodien jaunieši par Helovīna svinēšanas īstajām tradīcijām ir vairāk informēti – gan saldumus mango, gan sola "izjokot". Sava nodeva tiek arī vispārējai komercializācijai – teju katra sevi cienoša izklaides iestāde piedāvā kādu tematikai atbilstošu pasākumu. Bet tai pat laikā nereti dzird it kā jau pamatotu viedokli, ka Helovīns jau nu noteikti nav nekādi "latviešu svētki" un visas tās izdarības "vienkārši riebjas"! Bet vai tas kādu svinēt gribētāju tiešām atturēs?
Man jau gan šķiet, ka laikā, kad informācijas aprite pasaulē uzņēmusi tik mežonīgus ātrumus, ka skaitītu sekunžu laikā (pat negribot) varam uzzināt to, ka kāda jaunpasludināta mega zvaigzne otrā pasaule malā publiski palaidusi smaciņu – svešu tradīciju ievazāšana nav apturams process. Jaunieši jau vienmēr atradīs iemeslu, lai patusētos. Tikai jautājums, vai varam viņiem piedāvāt kaut ko Helovīna vietā?
Nu ir jau ir mums, latviešiem, arī savi tautiskie pasākumi ar pārģērbšanos, piemēram, ķekatās iešana. Bet vai tiešām ģimenē šo tradīciju piekopj? Vai Jāņus svinam, dziedot dziesmas, Mārtiņos zosi šmorējam, Jaunā gadā bluķi veļam un 18. novembrī himnu dziedam? Jājautā, cik paši esam "tradicionāli" un cik daudz šīs vērtības nododam nākamajai paaudzei, jo ar riebumu vien… diez vai iespējams apturēt svešu tradīciju ievazāšanu.