Dažādu iemeslu dēļ pēdējā laikā salīdzinoši bieži esamu sajutusies gan pārsteigta, gan izbrīnīta.

No vienas puses jau laikam jāpriecājās, jo – kā reiz teica mūsu toreizējais Raiņa skolas direktors Gunārs Cakuls – spēja brīnīties (un arī sarkt) liecinot par nesamaitātu un godprātīgu dvēseli. Taču diezin, vai pusaudžiem raksturīgais ideālisms, kas iet roku rkā ar naivumu, ir pusmūža cilvēka rota. Godīgi sakot, šobrīd pat kauns atzīties – es taču līdz pēdējam tā panaivi ticēju, ka Saeimas deputāte, kādreiz par godīguma bastionu nodēvētā bijusī Valsts kontroliere Ingūna Sudraba Oligarhu lietas Saeimas izmeklēšanas komisiju novadīs godam. Tas ir – demokrātiskas sabiedrības un Latvijas valsts un tautas, ne sīkmanīgu blēžu kompānijas interesēs. Nu labi, ja ne perfekti juridiski, tad vismaz pieklājības robežās… Bet – nekā. Turklāt, klausoties viņas atskaiti Saeimā, varēju brīnīties atkal – katrs šīs, maigi sakot, dīvaini spiedzīgās kundzes izteiktais secinājums bija nepārspējams gan bezkaunībā, gan absurdā stulbumā. Kaut vai šī atziņa: ja jau kādu gribētu saukt par valsts nozadzēju (protams, nevienu vārdā nenosaucot), tad, kā uzskata Sudraba, visa tā uzskaite esot jāsāk ar… krustnešiem! Un jāturpina (atkal jau – pēc Sudrabas domām) ar dažiem ļoti aktīviem KNAB darbiniekiem un žurnālistiem. Jo, lūk, tieši pēdējie, pārāk atklāti visu publicējot, grauj uzticību valstij! Izrādās, par valsts nozagšana mūsdienu nozīmē, kas ir plaša augstāko amatpersonu korupcija, tirgošanās ar ietekmi un likumu varas pielietojums savtīgās interesēs, Sudraba nav dzirdējusi itin neko. Un, spriežot pēc stāsta par krustnešiem, viņa arī nezina, ka par Latvijas valsti un tās nozagšanu varētu sākt runāt vienīgi, sākot no 1918. gada…

Ieskatoties janvāra grāmatvedības atskaitēs un izvērtējot jaunās, ”ar individuālu pieeju” nodokļu jomā rēķināmās algas, izbrīnā paliku pusvārdā… Ak, tad tāda ir tā nodokļu reforma?! Mūsu nelielajā un godprātīgi visus nodokļus maksājošā uzņēmumā, kur neviena bruto alga nesasniedz pilno nodokļu, tas ir 1000 eiro griestus, solītā neapliekamā minimuma 200 eiro apmērā nav nevienam pilna laika darbiniekam! Solīja taču, ka būs diferencēta pieeja, un… Vai tad tā diferences robeža nevarētu būt nulle?… Lai gan, nebūs pareizi teikt, ka nulle, jo, piemēram, mūsu uzņēmumam (tā rupji rēķinot) reformas rezultāts jau viena mēneša robežās ir sasniedzis -800 eiro…

Atzīšos, daudz iemeslu brīnīties sagādā arī mūsu pašvaldības. Piemēram, Kandavā, izrādās, ir teju profesionāla basketbola komanda, bet Jaunpilī daudz laika veltīts, lai izstrādātu pašvaldības darbinieku apbalvošanas sistēmu. Savukārt Tukumā pēkšņi pazudis galvenais iemesls, kāpēc būvēta slavenā Pārupes iela – kā pamanījuši mūsu lasītāji, zīmes, kas traucētu pagriezieniem no Smārdes ielas uz visām debess pusēm, ir noņemtas. Un tagad pa to pavisam droši lejā ripinās gan viegli, gan smagi, gan ar traktoriem apkabināti auto…

Bet līdztekus visām nebūšanām, palasiet, cik izdomas pilni ir pašdarbnieki! Cik skaisti ir Kandavas mākslas skolas audzēkņu darbi! Un, iedomājieties, vēsturnieks Agris Dzenis, kas tikko no Kandavas pārcēlies uz Rēzekni, jau paguvis saviļņot teju visu Latgali – viņa pētījums par stārastijas dvēseļu revīziju 18. gadsimta beigās ieinteresējis lielus un mazus, jaunus un vecus – katru, kam kāds čangals rados… Cik viedi sirsnīga joprojām ir Marina Kosteņecka. Un šodienas «Akā» intervētā Laura Treimane joprojām tikpat radoša kā tad, kad piedalījās pirmo «Mis un Misters Tukums» konkursu organizēšanā vēl 90. gadu beigās!

Un šie ir tikai daži no desmitiem, pat simtiem priecīgi mirkļu, ko sagādā dzīve. Šodien un tepat. Latvijā, Tukumā.