Nupat kā valsts saskaitījusi vai, pareizāk, savos rēķinos nav atradusi 12 000 bērnu, kuriem būtu vajadzējis iet, bet kuri tomēr neiet skolā. Turklāt šie bērni vispār Latvijā nav atrodami. Iznāk – vai nu bijuši izdomāti, vai arī pazaudēti.

Tai pat laikā vairākās iedzīvotāju sapulcēs novada pagastos gan vecāku pārstāvji, gan kultūras iestāžu vadītāji atzina, ka tiem bērniem, kas laukos palikuši, tiek pievērsts par maz uzmanības. It visur izpaliekot radošums, kas lielā mērā nosaka bērna attīstību, mudina bērnus ne vien gribēt zināt vairāk, bet vairāk izdarīt. Pat tajās vietās, kur skolas ir, bērni tiek nodarbināti labi ja tikai līdz 15.00, līdz skolēnu autobusam. Ko pēc tam? Ciematā, mājās, sētā vieni? Nuja, laikam jau visos rēķinos paredzēts, ka laukos vecākiem darba nav, tāpēc viņi viegli savu darbadienu var pakārtot skolas un bērnudārza vai bērnu uzraudzības istabas (strādā līdz 16.00) ritmam. Un tas situācijā, kad lielākoties visur ir gan izremontēti kultūras nami, gan skolas, gan ar jaunākajiem saziņas līdzekļiem aprīkotas bibliotēkas. Esot arī zinoši kultūras darbinieki un skolotāji…

Kāpēc tā? Kāpēc situācijā, kad Latvijā runā par visvisādiem demogrāfijas problēmu risinājumiem, realitātē tik daudzi bērni izrādījušies lieki, bet viņu vecākiem tā pa īstam pat liegtas iespējas reāli meklēt darbu? Bet stāsts gan nav tikai par pašvaldībām, par vietējiem deputātiem, kam jādara viss iespējamais, lai mūsu bērni piepildītu Latvijas, ne citu valstu skolu solus. Tas stāsts ir arī par valsti, kurai mīļuprāt vajadzētu redzēt gan lauku ģimenes, gan kultūras darbinieka un skolotāja vajadzības. Mēs, protams, varam lepoties ar skolotājiem, kuri neskaita nedēļas darbdienas, stundas un algas latus, taču, ja reiz gribam redzēt gudrus un zinošus bērnus, vecākus, kas spēj par sevi un saviem bērniem parūpēties, tad atbalsts vajadzīgs kā vieniem, tā otriem.