Ir divu veidu situācijas, kad politiķi metas virsū masu medijiem, ar to domājot medijus, kuri darbojas žurnālistikā šī vārda vispārizplatītajā izpratnē, nevis, piemēram, apraksta slavenību pārošanās nedienas vai ap vēlēšanu laiku politiķu lauku īpašumu iekārtojumu.

Viena no šādām situācijām ir tie gadījumi, kad politiķi kārtējo reizi neizprot vai arī izliekas nesaprotam to, kas tad ir žurnālistikas jēga un būtībā. Pateikšu priekšā – tā noteikti nav sekošana politiķu pēdiņās vai, nedod, dievs, piesliešanās, kā tagad pieņemts izteikties, politiskajiem grupējumiem. Tāpat žurnālistikas mērķis nav kaut kāda iedomāta pozitīvisma veicināšana, it īpaši, ja tas attiecas uz konkrētām amatpersonām. Īsts un reāls žurnālists un medijs ir tas, kurš, pirmkārt, cenšas sevi nostādīt lasītāja, skatītāja, klausītāja vietā un uzdot tos jautājumus, kas žurnālista darba patērētājam ir vai arī varētu būt svarīgi. Tāpat žurnālists sniedz informāciju, komentārus un skaidrojumus par procesiem sabiedrībā un vietējā kopienā, cenšoties uz katru jautājumu palūkoties no iespējami dažādiem tā leņķiem. Kā un vai tas vienmēr izdodas – tas jau ir cits jautājums, kuram, starp citu, ir arī vairākas atbildes – tai skaitā, ne vienmēr ar paša žurnālista prasmēm saistītas (piemēram, tā ir situācijās, kad tu – iztiepies vai saraujies –, bet atbildi no atbildīgās personas saņemt nevari…). Bet nu šoreiz gribējās uzsvērt to, ka galvenais žurnālista darba vērtētājs, satura ietekmētājs jebkurā gadījumā būs konkrētā medija lietotājs, dažreiz – arī profesionāļu organizācijas, bet noteikti – ne politiķi vai amatpersonas! Tā un tikai tā ir iespēja runāt par neatkarīgu žurnālistiku!

Viens no nesenajiem spilgtajiem piemēriem – raidījuma «Aizliegtais paņēmiens» sižets par vakcīnu un antivielu attiecībām. Ir pieņemami, ka tiek diskutēts par to, cik raidījuma veidotāji šajā gadījumā ir bijuši objektīvi un, vai tiešām apskatītajam jautājumam pievērsušies vispusīgi. Apsveicami, ja šo diskusiju veicina kolēģi žurnālistikā. Taču tajā pašā laikā nav īsti atbalstāms tas, ka amatpersonas Veselības ministrijas personā no žurnālista kaut ko “pieprasa“, īpaši ņemot vērā, ka pašiem ar to skaidrojošo un pat organizatorisko darbu, ja runājam par vakcinēšanos, brīžiem nu pavisam nevedas.

Arī mūsu praksē, turklāt ”pie dažādām varām” ir bijuši vairāki gadījumi un pavisam nopietni mēģinājumi norādīt, par ko “vajag“ un par ko “nevajag” rakstīt, kas tikai atkal apliecina to, cik dažbrīd amatpersonām ir izplūdusi izpratne par to, kas ir reāla žurnālistika un kāda ir tās lomas demokrātiskā sabiedrībā.

Otrs variants, kad politiķi un amatpersonas uzbrūk medijiem un žurnālistiem (ko diemžēl mūsu redakcijai arī nācies izbaudīt praksē), ir maniere, ko, iespējams, varētu salīdzināt ar… mazu, niknu sunīšu rakstura īpatnībām?! Tā teikt, – rej un metas virsū, pirms tu viņu pat esi pamanījis!

Tagad varbūt grūti atsaukt atmiņā, pirms kurām vēlēšanām šis viss sākās, bet ar apbrīnojumu regularitāti sāka uzrasties jokaini izdevumi, kur nosaukumos figurēja vārds «Tukums» un kur, kā likums, bija arī kāds “ļauns vēstījums“ vietējam medijam – tas ir mums, jo laika gaitā šajā reģionā esam palikuši vienīgie-neatkarīgie. Grūti spriest, ko par tiem domāja lasītāji, bet ir pamatotas aizdomas, ka tos uztvēra līdzīgi kā jebkuru citu priekšvēlēšanu reklāmas izdevumu, kaut autori nu ļoti centās tēlot žurnālistus un imitēt žurnālistiku. Noturīgākais izstrādājums šajā gadījumā bija «Tukuma Balss», kas lielā mērā spēja izdzīvot un pārdzīvot starpvēlēšanu periodu, pateicoties tam, ka cilvēki sāka vairāk lietot sociālos tīklus un, kā šobrīd no malas raugoties šķiet, – arī tādēļ, ka autoru politiskie mērķi vēl nebija līdz galam sasniegti. Apogejā viss šis process nonāca pagājušā gada sākumā, kad iznāca pēc ilgiem laikiem pirmais un šobrīd – arī pēdējai «Tukuma Balss» drukātais eksemplārs, kas – vai mani dieniņ, cik dīvaini! – sakrita ar rotācijām Tukuma novada domē un izcēlās ar īpaši melīgu saturu. Lai vai kā – Balss varoņi, nu jau priekšsēdētāja vietnieki savus kārotos posteņus bija ieguvuši, tāpat kā «Tukuma Balss» redaktors – vietu teju pie priekšsēdētāja labās rokas, kas gan faktiski nozīmēja, ka “mazā, niknā sunīša rejas“, kā arī pašslavināšanu tagad var īstenot, pilnībā pieslēdzoties pašvaldības administratīvajiem resursiem.

Ja iesākumā žurnālistiem vēl varbūt bija tikai aizdomas par to, ka situācija tā varētu izvērsties, tad pēdējā gada laikā tas ir pierādījies pat vairākkārt – apetīte acīmredzot aug ēdot, un laikam no nepārprotamas atsevišķu politiķu priekšvēlēšanu kampaņas pašvaldības resursos dažu labu attur vienīgi tas, ka tik ciešas koalīcijas, kāda tā Tukuma novada domē bija laikā, kad atkāpās iepriekšējais pašvaldības vadītājs, īsti vairs nav…

Tas gan nenozīmē, ka viss noris pilnībā bez ekscesiem – arvien sociālajos tīklos parādās pa kādai kripatai, kas, kā droši var apgalvot, pa taisno caur domes kabineta logu filmēts vai arī rūpīgi sekojot atsevišķu amatpersonu ikdienas gaitām. Tāpat, kā šķiet, arī šajā priekšvēlēšanu laikā neiztiks bez “obligātā” rējiena žurnālistu virzienā. Šobrīd no domes mājas lapas gan viens tāds vaukšķiens, kas lepni nosaukts par ”pētījumu“, jau dzēsts. Bet, kā izrādās, kādam taču pilnā nopietnībā ir bijis laiks (Un vai kāds par to arī saņēmis samaksu?), lai, sākot no 2008. gada, uzskaitītu, cik bieži un kādi Tukuma novada domes amatpersonu uzvārdi ir pieminēti «Neatkarīgo Tukuma Ziņu» redakcijas slejās! Par to, vai šī “pētījuma“ metodika un, jo īpaši, mēģinājumi vēl no tā izmakšķerēt kādus secinājumus, kotētos kaut vai pamatskolas zinātniski pētnieciskā darba statusā, lai spriež tie, kuriem palaimēsies/nepalaimēsies ar šo vēstījumu iepazīties…

Kā pamanījāt, tā pa jokam un – drošs paliek nedrošs – uzvārdus šoreiz slejā neminēju, jo, nedod, dievs, piekabinās vēl kādam politiskam spēkam! Bet jautājums tāpat paliek atklāts – vai tiešām politiķiem ir tiktāl no iespējamās kritikas bail, lai medijiem mestos virsū, nežēlojot nodokļu maksātāju naudu? Un vai tik lielas bailes nozīmē, ka tiešām ir par ko?…