Vienas nedēļas nogales garumā, šoreiz cerot aplūkot ko eksotiskāku, gribējām noskaidrot – vai Krievijā laiž autobusu, kas pilns ar… žurnālistiem?
Kā izrādās, mazliet (uz pusotru stundu) aizkavējot šoferīti ar absolūti liekiem papīra darbiem, izliekot mūs no autobusa ar visām mantām, kuras tomēr nekā nepārbauda, tūristus no Latvijas uz robežas tomēr ilgi neaiztur. Bet pārsteidzošākais šajā ceļojumā – gide, kas ne tikai Krievijas anklāva vēstures līkločus perfekti pārstāsta, bet arī vaļsirdīgi atklāj problēmas. Kaļiņingrada Krievijai, tāpat kā Latvija Eiropas Savienībai, ir tāds kā… pakaļgals… Gide atzīst, ka Kaļņingradā ražošana un lauksaimniecība pēcpadomju gados "veiksmīgi piebeigta"; pilsētā nav kas apsaimnieko arhitektūras pieminekļus, tomēr tiek dota atļauja būvēt visādus "arhitektoniskos brīnumus", tai skaitā lielveikalus vēsturiskajā centrā, vienlaikus "nokopjot" parkus un apstādījumus. Glezno Baltijas jūras krastu ļauj izrakāt naudas un vietējās varas atbalstītai dzintara ieguvei utt. utjp. Izklausās pazīstami? Mērogi gan atšķiras, bet – vai tad Latvijā arī nav problēmu ar korumpētiem ierēdņiem un ar to, ka par pietiekami lielām naudas summām iespējams izbīdīt individuālos biznesa plānus un būvprojektus, klaji ignorējot pārējo iedzīvotāju intereses, par estētiskajām jūtām nemaz nerunājot?! Tāpat pie mums bezjēgā saceltas gan konservbundžas jeb lielveikali un izcirsti meži, kaut ekonomiskais pamatojums visam tāds – "baltiem diegiem šūts". Ar vienu izņēmumu – mums ir iespēja pret visām nejēdzībām iebilst un protestēt! Bet – arī Kaļiņingradā pagājušā gada janvārī bijusi demonstrācija, kur ne tikai vietējo vadību, bet arī Putinu lamāja, taču rezultātā… pilsētā uzradās OMON, drošības dienests pastrādāja ar iebiedēšanas un uzpirkšanas metodēm, un otrreiz demonstranti martā paredzētajā akcijā kopā tā arī vairs nesanāca… Taču rezultāts abos gadījumos viens – ar vai bez protestiem – "valdošais, politiski saimnieciskais", ar naudas maisu balstītais buldozers jebkurā gadījumā panāk savu… Tādēļ jājautā, ja mums ir vairāk brīvības un vairāk demokrātijas – vai to pietiekami izmantojam? Vai tomēr joprojām esam tur – lielās padomijas ēnā?