Jau rīt [6. jūnijā] valdība sola lemt par to, ar kādiem nosacījumiem rudenī skolas varētu sākt darbu klātienē un vai skolotājiem vakcinēšanās būs obligāta. Šī tēma – drīkst vai nedrīkst prasīt no darbinieka obligātu vakcinēšanos – pēdējā laikā daudziem ir kā karsts kartupelis. Ne rīt nost, ne tūdaļ laukā spļaut.

Pat Tiesībsargs izteicies daudznozīmīgi – no vienas puses darbiniekam ir tiesības iebilst darba devējam pret vakcinācijas uzspiešanu un atlaist tamdēļ nevienu nevar, bet no otras – var būt situācijas, kurās darba devēja prasība vakcinēties, lai nodrošinātu drošus darba apstākļus un neradītu risku pārējai sabiedrībai, ir attaisnojama. Piemēram, ja šī prasība pamatota ar valdības noteikumiem. Tātad valdībai jāskaidro, kā darba devējam jārīkojas. Vai šāds skaidrojums sekos – rādīs laiks, bet ilga kavēšanās nav iespējama, jo – lai bērni varētu mācīties klātienē, skolotājiem jābūt vakcinētiem, bet viena daļa pedagogu jau labi sen pateikusi, ka to nedarīs… Sak, drīzāk aizies no skolas, nevis ļausies vakcīnai. Tikmēr pedagogu arodbiedrības vadītāja aicināja nevienu publiski nezākāt un nenosodīt, jo – izvēle paliekot izvēle…

Tas viss rada pārdomas. Nu kas par vainu, ka izglītoti, domājams, arī zinoši cilvēki, kas skolās paši māca par vakcināciju un par to, kā mums gadu simtu laikā laimējies tieši tādēļ tikt galā ar postošām slimībām un izdzīvot līdz šodienai, tagad iestājas pret vakcinēšanos? Vai tiešam par to ar skolēniem nerunāja?! Vai arī – runāja vienu, domāja un nu arī dara ko pavisam citu? Kolektīvā atbildība, pienākums sabiedrības priekšā, atbildību par valsti – vai tiešām skolotājiem šie vārdi skan tik attālināti, tik bezpersonīgi, tik uz sevi neattiecināmi, ka varbūt var padomāt – tas viss kādam noteikti ir jādara, bet tikai ne pašam?!…

No otras puses… Jaunmoku pils dārza svētkos cilvēki gaidīja garā rindā, lai saņemtu vakcīnu. Izrādās, ne viens vien, kas reģistrējies vakcīnai, tā arī nav saņēmis zvanu par šo iespēju vakcinēties ne no ģimenes ārsta, ne no kāda vakcinēšanās punkta….

Tomēr skolotāji gluži nevar teikt, ka ir bijuši atstāti novārtā – vēl mācību gads nebija beidzies, kad viņi tika aicināti uz īpašu pedagogu vakcinēšanos un daudzi to arī izmantoja.

Tikmēr, kā jau te minēts, ilgām pārdomām nav laika – vasara paskries vēja spārniem, un rudens pienāks ātrāk nekā gaidīts. Un tas, vai bērni mācīsies klātienē, būs lielā mērā atkarīgs arī no skolotāja. Un ļoti negribas domāt, ka šāda atturība vakcinēšanas lietā esot tikai tāpēc, ka paši skolotāji nevēlas būt klasē pie bērniem, tāpat kā daļa bērnu nevēlas atgriezties klātienes mācībās skolā…

Te gribas minēt kādu līdzību ar ēdināšanu vai pašdarbību – lai kā mūs visus iepriecināja ziņa, ka vakcinēti cilvēki var droši apmeklēt ēstuves un ēst uz vietas telpās, neražojot vienreizējo trauku kalnus izgāztuvēs, reāli šādu iespēju piedāvā retais, bet daudzi saka – gaidām, kad varēs nākt visi… Un kultūras ļaudis, kuru piedāvājumu gaidīja tik daudzi, viens pēc otra atceļ koncertus, gaidot, kad nāks visi. Līdz ar to lielās cerības, ka vakcinējoties būs labāk gan ēdinātājiem, gan kultūras ļaudīm patiesībā ir trāpījis vakcinētajiem pa pieri, jo viņiem tagad ir jāsagaida, lai pārdomāt arī vakcīnas noliedzēji… Un līdzīgi ir ar skolu – daudzi ir pateikuši, ka vakcinējās, lai bērni varētu rudenī droši iet uz skolu, un kas notiek?! Skola var arī nenotikt. Jau pieminēju kolektīvo atbildību. Lūk, kas notiek, ja nav kolektīvas atbildības. Un šajā brīdī tas vairs nav bezpersonisks sauklis, bet gan īstenība.

Agita Puķīte