Tikko kā viens kašķīgais pasākums jeb 16. marts aiz muguras, tā galvaspilsētā gatavojas jau nākamajam gājienam, kuru, visticamāk – gribi vai negribi – arī nāksies ar savu draudīgo klātbūtni kuplināt daudzgalvainam tiesībsargu pulciņam. Runa ir par seksuālo minoritāšu pulcēšanos Vērmaņdārzā, kas paredzēts kaut kad vasaras sākumā. Pat Rīgas mērs Nils Ušakovs nu atzinis, ka viņam neesot iemeslu praidu aizliegt, kas gan (lai piedod manu skepsi) vairāk šķiet nevis pēkšņs tolerances uzplaiksnījums, bet drīzāk gan publisks revanšs par tiesas spriedumu, kas, pretēji pašvaldībai, deva zaļo gaismu visiem leģionāru piemiņas dienas pasākumiem. Tā teikt, ļāvāt leģionārus pieminēt, nu tad – še jums arī seksuālās minoritātes!…
Bet tas – tā. Daudz uzjautrinošāk pētīt ķēdes reakciju, kādu šis lēmums Latvijā iekustina un – kas īpatnēji – gadu no gada vidēji statistiskā reakcija ir teju nemainīga. Proti, katra otrā vīriešu kārtas būtne, vaicāta, kā vērtē iespējamo praidu, teju par savu svētu pienākumu uzskata kādas asprātīgas dzēlības izdomāšanu, kas papildināta ar potenciālas vardarbības solījumiem un "daiļiem" apzīmējumiem homoseksuāļu virzienā. Sievietes gan ir solīdākas un uzsver, ka principā esot "tolerantas", tomēr negribot neko tik pretdabisku un "slimu" redzēt uz ielas. Vienojošais elements – lielais "normālo" vairākums apgalvo, ka seksuālo minoritāšu gājiens vispār neesot nepieciešams, jo Latvijā šos cilvēkus patiesībā nemaz "nediskriminējot"… Nu, ja… tikai negrib redzēt, dzirdēt un vispār par šādiem cilvēkiem ko zināt!
Nav pat svarīgi, kāds ir mans personīgais viedoklis un attieksme, tomēr šķiet, ka ir nepamatoti runāt par kaut kādu toleranci, kamēr tikai praida un homoseksuālu cilvēku publiska pieminēšana vien turpinās raisīt tik vētrainas reakcijas. Un pagaidām laikam ir lieki piebilst, ka tolerance vai vismaz iecietīga nesatraukšanās par, kā kādam šķiet, citādo, reizēm neizprotamo ir stipras un veselīgas personības pazīme…