”Kas īsti notiek, vai jūs saprotat?” tā ar izmisumu balsī jautā kāda ļoti cienījama mūsu pilsētas vecākās un tādēļ arī ar tradīcijām un lepnumu par ievērojamiem absolventiem bagātākās skolas skolotāja. ”Ja jau paredzēts skolu slēgt, ja reiz mums nepietiek naudas, par to taču vajadzēja atklāti runāt. Kāpēc jāmelo, jābaro ar tukšiem solījumiem!? Mēs taču tā uz tiem paļāvāmies!…”

Ko atbildēt? Jāsaka, kā ir, arī mēs – žurnālisti un, jo vairāk šīs skolas skolēnu vecāki, paļāvāmies, ka pašvaldības deputātiem un arī domes vadībai var uzticēties un ticēt. Tāpēc mēs kopā ar saviem bērniem un viņu skolotājiem taču varam paciesties, vēl mazliet varam pagaidīt, vēl tikai mazliet… Sportot kaut kur, kaut kā – šaurībā un pagrabā, ēst – kaut kur kaut kā un galu galā – nekā. Jo gadu gadiem pa dažādu citu skolu, iestāžu, uzņēmumu, projektu vajadzību un prasību kāpnēm pacietīgi, vien pa pussolītim rāpjoties, Upīšu skola savu kārtu ir sagaidījusi – piebūve būs, ja ne šogad, tad nākamgad taču darbi sāksies! Jo, kā novadā valdoši vadošās partijas saraksta deputāti vēl pirms vēlēšanām stāstīja – pēdējais šķērslis ir noņemts, valdība, krīzei beidzoties, ir atļāvusi ņemt kredītus skolu rekonstrukcijai un citiem remontdarbiem. Jā, uzzinot par nebūšanām, kas atklājušās Raiņa skolas sporta zāles rekonstrukcijas laikā, sapratām, ka arī citas lietas var mazliet apstāties, aizkavēties. Taču nu…

Nu kas tad īsti, kā līdz šim principā uzskatījām, mūsu ”ļoti sakārtotajā sistēmā” notiek? Kā gan varēja gadīties, ka, komisiju komisijām apskatot un apstaigājot skolu, tomēr skolēniem, bērnu vecākiem un, kas jo dīvaināk, arī skolotājiem 1. septembrī kā sniegs uz galvas uzkrīt ziņa, ka ēdnīcas skolai nav un pusdienu nebūs!? Kā varēja gadīties, ka, nekādi ar skolas kolektīvu nesazinoties, ar bērnu vecākiem nerunājot, no pašvaldības plānoto darbu loka Upīšu skolas nu jau vitāli nepieciešamās vajadzības izlidojušas viegli – kā vēja nestas pieneņu pūkas!? Vai tiešām jādomā, kā pārfrāzētā dziesmā: ”Stāsts ir par krēsliem, ne par sirdsapziņām!?” Par krēsliem, kuros sēžot, noklusēšana, puspatiesību un tukšu solījumu došana ir īsteni stabilais pamats?…