Dažkārt, klausoties atbildīgu amatvīru runās, nevar saprast – vai smieties, vai raudāt, vai varbūt smieties, lai nebūtu jāraud. Esam jau pieraduši pie tā, ka ceļi mūsu valstī, salīdzinot ar tuvākajām kaimiņvalstīm, ir ļoti sliktā stāvoklī. Nu paši vien esam vainīgi, ka īstos deputātus neievēlējām Saeimā, ka neprotam saimniekot, ka esam trūcīga valsts un, jāatzīst, ka esam jau ar šo situāciju tā kā samierinājušies: jābrauc lēnām, piesardzīgi, arī uzmanīgi, jo bedre uz ceļa pēkšņi var būt tik dziļa un asa, ka var palikt vai bez riteņiem… Citas autobraucēju neērtības pat vispār nav vērts pieminēt.

Un, kad šajā situācijā pēkšņi dzirdi, ka par ceļu būvi un uzturēšanu atbildīgās amatpersonas televīzijas raidījumā saka: ”Pārorientēsimies no grandioziem ceļu būves projektiem uz ceļu virsmu atjaunošanu,” nudien jāsamulst. Kā tad nemaz nemanījām tos grandiozos ceļu būves projektus? Vai ar tiem domāti atsevišķie noasfaltētie ceļu posmi ar atbilstoši uzbūvētu ceļu pamatu, kur ceļš savu laiku bija jau nokalpojis un dažviet atjaunots? Nu labi, varbūt VIA Baltica… Un kas tad vēl tāds īpaši grandiozs?

Zināms, ka 2014. gadā ceļu nozarei paredzētais finansējums nozarei ir tikai 20% no ceļu lietotāju maksājumiem, kas ir 65,386 miljoni latu. Salīdzinājumam, pirmskrīzes gadā kopā ar Eiropas Savienības finansējumu ceļu būvei bija atvēlēti 234 miljoni latu. Ceļu būvniecības firmas gan cenšas iebilst, ka no ceļu lietotāju maksājumiem 2014. gadā vajadzētu vismaz kādus 60% atvēlēt ceļiem. Un arī mēs, ceļu lietotāji, esam tiesīgi prasīt, lai mūsu maksājumi ceļiem būtu arī šim nolūkam izmantoti, jo, lūk, citi aprēķini rāda, ka valsts slikto ceļu dēļ to lietotāji ciešot zaudējumus 600 miljonu latu apmērā…