Valsts drebelējas kā…, nu labi, izteiksimies pieklājīgi – kā iesācēja virvesdejotāja. Tik maz pietrūkst, lai tā virpuļu virpuļiem nogāztos starptautiskās burzmas ieskautā tumsā. Iespējams, ka "uz virves" to spēj noturēt vienīgi domu spēks, mūsu visu – patriotisko vai vismaz lojālo šīs valsts pilsoņu – kopēji radītā, lolotā un vienotā griba. Bet – kāda tur vienotība, ja atņem darbu, algu un vēl arī pensiju!? Kāda vienotība, ja uz šī fona kādam gadījusies lielā iespēja (jauna vietiņa un amatiņš ar salīdzinoši neknapu aldziņu)!?

Uz šāda, visnotaļ nelīdzsvarota fona arī iespaidi un domas par valstī notiekošo tā vien drebelējušās.
Protams, prieks, redzot, cik apņēmīgi turas mazais uzņēmējs, kā aizvien ko jaunu cenšas izdomāt viesu mājas īpašnieks, lauku kultūras nama vienīgais, bet daudzpusīgais darbinieks un pašmāju mēbeļu ražotājs. Sirds dreb, skatoties, cik ļoti par savu bērnu izglītošanu satraukusies divu bērnu māmiņa, kas, arī strādājot divos darbos, iztikas minimumu sev un bērniem nopelnīt nevar. Un, esmu pateicīga pensionāram, kas, uzzinājis par pensijas atņemšanu, mierina mūs un citus sava gadagājuma ļaudis: "Nu, cilvēki mīļie, salīdzinot ar karu, Vorkutu un vispasaules revolūciju, šitais viss ir pupu mizas. Izdzīvosim! Rokas, kājas ir, sava zeme ir – mēs neesam nabagi!"
Bet tam visam pa virsu melnā straumē – lielo un mazo deputātu cīniņš par amatiem, ietekmi, varu un naudu. Partiju cīniņi, neskatoties uz apkārt notiekošo, gluži tādi pat, kā izvēloties valsts simbolu zoodārzā… "Nekas, ka gāzējām un sildījām, dalījām un pārdalījām, mums vajag atkal – veselības ministra un Eiropas komisāra, domes priekšsēža un Rīgas brīvostas vadītāja vietu!…Un algas arī – pienākas!"
Jā, jāpiekrīt starptautiskajiem aizdevējiem – nepieciešamas reformas un – realitātei atbilstošas. Tik nabadzīgā valstī, ar dzīves līmeni, kāds iedzīvotājam – vienkāršajam ir atstāts, nu nevajag mums ne izglītības, ne veselības, iespējams, nevienu ministriju nevajag. Gluži tāpat kā partijas un viņu maizes tēvus…