Dievs (ja viņš ir) mums noteikti grib kaut ko pateikt, taču mēs viņu nedzirdam. Vai – dzirdam, bet nesaprotam. Vai arī savā vieglprātībā (vai augstprātībā) to tīši ignorējam. Vai citādi aculiecinieku tūkstošu priekšā tik īsā laika sprīdī nodegtu Parīzes Dievmātes katedrāle? Vai mums, pārējai pasaules daļai, ar asarām, dziļu nožēlu un pilnīgu neizpratni nāktos šī ugunsgrēka liesmās noraudzīties TV ekrānos, apjēdzotot, ka postā aiziet daudzu cilvēku skaistākās atmiņas un franču tautas kultūrvēsture? Vai citos ugunsgrēkos, tepat, savā zemītē, dedzinot kūlu, cilvēki iznīcinātu paši savas un citu mājas? Vai, sēstoties reibumā pie stūres, tieši Nebūtībā dotos tik daudzi vīri, tēvi un brāļi, vienlaikus paņemot līdzi arī nevainīgu satiksmes dalībnieku veselību un pat dzīvības? Dievs ar šo visu noteikti grib mums kaut ko pasacīt… Varbūt – lai mēs augstāk vērtējam Dzīvību? Varbūt – lai vairāk laika un spēku veltījam Mīlestībai?

Dievs (ja viņa nav) pieļauj visas pasaules civilizāciju, valstu, reliģiju un  kultūru visnežēlīgākos un nebeidzamos karus. Nupat, kristiešu Lieldienu dievkalpojumu laikā, Šrilankā terora aktos bojā gāja vairāk nekā 200 un ievainoti vairāk nekā 500 cilvēku. Ja mēģināsim atcerēties visus mūsdienās notikušos (un joprojām notiekošos) karus teritoriju, izejvielu, ticības un citu iemeslu dēļ, neiedomājami nežēlīgos un bezjēdzīgos terora aktus, – ar  abu roku pirkstiem nepietiks!

Bez visa nupat minētā mūsu dzīvē joprojām pastāv Dabas aizsardzības pabērna joma; izglītības nesakārtotība (t.sk., problēmu reducēšana galvenokārt uz pedagogu algu jautājumu, gandrīz nepieminot viņu darba kvalitāti un vecāku atbildīgu līdzdarbošanos, gudru jauno paaudzi veidojot); par sačakarēto veselības aprūpi un tautas vispārējo nabadzību pat runāt apnicis… Un katrs par savu līdzatbildību visā notiekošajā mēs reizēm pat neaizdomājamies…

Laikam nav jēgas vēlreiz minēt visu, kas mums sasien rokas un sapin kājas, aizslēdz lūpas un mulsina kūtros prātus. Cilvēks savā būtībā ir slinka būtne: viņš stāvēs uz vietas, ja varēs neiet; turēs rokas kabatās, ja varēs nedarīt; klusēs vai izliksies par muļķi, kamēr viņam nejautās. Tiesa gan, – tikai līdz brīdim, kad tiek skartas viņa personiskās intereses. Šie tad nu ir tie valgi, kuros esam sapinušies tā, ka reizumis nedzirdam pat Dieva balsi. Un valstij, tautībai vai kontinentam šajos gadījumos nav absolūti nekādas nozīmes.