Aplasot ierastās sēņu vietas (Nez, kur tie cilvēki izrauj tik daudz beku, lai sociālos tīklos varētu padižoties? Mūsu mežā tik dažas – sausumizturīgākās!), sarunas ne pirmo reizi iegrozījās par to, cik gan pasaule ir dažāda. Sak, nu kā var nezināt, kas ir “polārpētnieks” vai Dons Kihots, vai Karabass Barabass? It kā baigi muļķīgi, bet no otras puses, kad tā cilvēcīgi apdomājas – nu mazums, kas katram kopš skolas laika no prāta izbiris un turpina birt, birt, birt… Un, ja vēl ņem vērā, ka, atšķirībā no pusaizmirstajiem padomju gadiem, atjaunotajā valstī mācību programmas ir piedzīvojušas jau neskaitāmas transformācijas, nedodu ne pieci, ka šodien “polārpētniecība” ģeogrāfijas stundās tiek pieminēta vien, garām skrienot, vai tāpat kā Servantesa krietnais dons, kas pašaizliedzīgi cīnījās ar vēja dzirnavām, nav pieminēta nemaz. Vēl vairāk – ar sēņošanas kolēģi nospriedām, ka noteikti ir neskaitāmi daudz lietu, ko pašas nezinām, un, ja arī zinām,…nesaprotam. Tik daudz jaunu verķu un gadžetu izdomāts, ej nu sazini, kas tie tādi un kam domāti!..

Tā pamazām vien draudzīgā iesmiešana nemanot izvērtās refleksijā par izglītības sistēmu un cilvēcisko būtību kopumā. Pieķeršanās savai vietai, lietai un izpratnei taču ir tik dabiska! Ir tik dabiski, ka tuvāk esošais ir lielāks un saprotams, bet tas, kas tālāk – mūs (paldies, dievam!?) īsti neskar… Viens uzskatāms piemērs, uz ko, gan ne pirmais, bet tomēr savā komentārā norādījis publicists Māris Zanders – 80 nobraukti cilvēki Nicā šķiet daudz lielāka traģēdija nekā 290 un vairāk nošauto Turcijā vai nez cik simti katru dienu mirstošu bērnu Āfrikā… It kā jau ne viena, ne otra, ne trešā nelaime nav atgadījusies “tepat, mājas pagalmā” un tomēr, frančus kaut mazliet, bet tomēr vairāk žēl, jo acīmredzot viņi mums tā kā tuvāki, līdzīgāki un saprotamāki… Un tāda līdzināšanās ikdienā notiek regulāri – jau pavisam neapzinātā līmenī. Allaž izdarām kādu izvēli un parasti jau, vadoties pēc kaut kādas iepriekšējās pieredzes, kas, ai, cik var būt dažāda! Un arī tāpēc nevar viens cilvēks zināt visu, saprast visu, tāpat arī mīlēt un izprasts katru zemes iedzīvotāju vienlīdz dziļi nav iespējams…

Jā, kad tā sēņojot piesēdi un gribi iesmiet, padusmoties, pašausmināties vai pamācīt kādu, ir pavisam ieteicami un arī veselīgi atcerēties to, ka pasaule tomēr ir tik dažāda!…