Braucot Jaunpils virzienā, nevar nepriecāties par atjaunoto ceļu. Tomēr kaut kā šeit pietrūkst. Un tad sapratu – pazuduši skaistie, majestātiskie, sudrabainie ceļmalas vītoli. Ainava tā pārvērtusies, ka pašlaik izskatās tā, it kā šie vītoli tur nekad nebūtu bijuši.  Taču… tieši ar tiem vītoliem ceļš šķita tik ainaviski skaists un īpašs…  Bet.. negribu strīdēties ar ceļu būvētājiem: iespējams, jaunās šosejas būvniecībai pietrūka platības. Kā zināms, vītols ir arī trausls koks… Tomēr, vai situāciju vērtēja  dendrologs? Vai Latvijas ceļu apsaimniekotāji vērtē arī ceļmalu ainavu un iespējamo vēja un sniega apdraudējumu? Lai gan,.. arī mēs – autobraucēji – esam visai dažādi: vieniem patīk alejas, bet citi, neprasmīgi izvēloties braukšanas ātrumu un nesamērojot to ar savām braukšanas iemaņām, ietriecas ceļmalas kokā un savās likstās pamatā  jau vaino konkrēti un vēl arī visus citus ceļmalā augošos kokus.

Ja par ceļmalas vītoliem  pie Struteles vēl varētu diskutēt, tad  postaža, ko radījusi egļu dzīvžogu nociršana gar Vecmoku ceļu, gan nekādi nevarētu būt attaisnojama. Nav aizmirsies tas laiks, kad visi kā satrakojušies uzklupa ceļmalās augošajā apsēm jeb papelēm. Vainoja nabaga kokus gan kā padomju laika paliekas, gan kā alerģijas izraisītājus. Bet faktiski dažām firmām, kas tika pie ciršanas, tas bija labs peļņas avots. Vien dendrologi, ainavu arhitekti iebilda, ka šīs akcijas rezultātā bojā aizgājuši vērtīgi šīs koku sugas kloni, ka nereti aiz nozāģētajiem kokiem atklājas nepievilcīga ainava. Bet vietējie ļaudis varējuši pārliecināties, ka nu šajās vietās biežāk veidojas sniega sanesumi.

Līdzīgi situācija pirms vairākiem gadiem bija arī , vēl tikai domājot par Tukums – Kuldīga ceļa izbūvi (ceļu vēl joprojām būvē!), kur Sātos līdz ar ceļmalas krūmiem nozāģēja arī, iespējams,  dižkoka resnuma kokus.  Bet vēsture atkārtojas.  Šķeldai  augušas cenas un nu katrs ceļmalas krūms kļuvis par iedzīvošanās iekāres objektu?

Kādreiz ceļu uzturētājiem bija jārūpējas arī par ceļmalas ainavu, bija pat sava dekoratīvo koku un krūmu audzētava. Visus šos 30 brīvvalsts laika gadus, aizbildinoties ar to, ka ceļu uzturēšanai trūkst līdzekļu, par ceļmalu sakopšanu un ainavu veidošanu nerunājām. Tomēr, skatoties, cik sakoptas un skaistas ir mūsu mazpilsētas, vai par ainavu ceļmalās tomēr nevajadzētu sākt rūpēties un pavērtēt ar atzītu attiecīgās nozares profesionāļu vērtējumu? Vēl jo vairāk tāpēc, ka Skandināvijas un Rietumeiropas pieredze liecina: ceļmalas pilda arī ekoloģisko funkciju dabas daudzveidības saglabāšanā. Un , ja ceļmalas, atbilstoši šim mērķim un pieredzei,  pļautu tikai divas reizes gadā, ietaupītos arī līdzekļi. Egļu stādījumi savulaik pasargāja ceļus no aizputināšanas ziemā. Ne gar visiem ceļiem, bet noteikti atrastos arī tādi, kur tas būtu aktuāli arī šodien, kad runājam par taupības režīmu un rēķinām katru degvielas bākā iepildīto litru. To rēķina katrs personīgi, to rēķina privātajos uzņēmumos un to vajadzētu darīt arī valsts uzņēmumos. Tad varbūt līdzekļi atliktu arī ainavu speciālista pieaicināšanai un rūpēm par ceļmalu uzturēšanu.