Kad tik daudz runāts par iespējamo divvalodību Latvijā, gribu salikt kādus akcentiņus arī no savas puses, kas varbūt varētu būt stāsts par vērtībām. Mazliet patriekšos līdzībās – savulaik padomju impērijas brīvlaistā jaunuve Latvija iebildās, ka pagalam apsaspiesta jutusēs, tamdēļ, ja matuška Krievija grib iztaisīties, ka demokrātija tai mīļa, tad labi būtu ļaut Latvijai pašnoteikties visvisādos veidos un tostarp – precinieku jautājumā. Bet nu tā kā jādzīvo cieši pie Krievijas sāna vai nu kuras vietas, tad latviskums jāsargā kā visupēdīgais vainadziņš. Un – kas gan šādā lietā var labāk līdzēt par integrācijas politiku!? Ir mums dažādo politiku pūrā arī šāds šķidrautiņš ar galveno uzstādījumu – ja dzīvo Latvijā, tad runā latviski. Acīmredzot, šķidrautiņš nestrādāja, jo, kā citādi viens Latvijā izaudzis un Saeimas deputāta amatā iekļuvis krievs, kas no lapiņas latvisku tekstu burto, sistu pie lielā zvana tik tagad, kad pie teikšanas jauno nacionāļu paaudze, kas rosināja to vien, kā aktīvāku latviešu valodas apguvi?… Pat Rīgas mērs Ušakovs, pieliekot rociņu valodu referenduma kampaņai, nopūtās: "Būšu kopā ar tiem, kam grūtāk…"
Tagad kampaņas rīkotāji sola iet ielās un cīnīties. Par ko!?… Laikam jau par esošās situācijas legalizēšanu – katra cittautieša tiesībām katrā laikā un vietā runāt neba savā, bet krievu valodā… Nu, lai ir tā, kā Krievijā! Bet – kāda tad vara šobrīd ir Krievijā? Kā gan Putinam, tik brīvas, godīgas, teju šķīsti nevainīgas valsts amatā esot, izdevies kļūt par pasaules bagātāko cilvēku?!…
Līdzās esošajai matuškai Krievzemei demokrātija ir noiets etaps. Tai vajag jaunas kalpones. Lai nu Latvija iztaisās līksmi dejam Eiropas veco meitu klubiņā, tomēr, matuškasprāt, tā katrā laikā dabonama… Tad nu šīs idejas atbalstītājiem jāatgādina: tas, kas nespēj atzīt mazākas tautas tiesības uz pastāvēšanu, arī pats nav brīvības vērts…