Pasauli satrauc valūtu un arī tik ierastie naftas kari, arī badā mērdētie korejieši un, iespējams, Krievija NATO. Latvijā? Rudens iegriežas kārtīgā dancī – ar krītošu lapu virpuļiem, lietu un kraukšķīgu salnu satumsušajos rītos. Sildāmies, kā varam un mākam, skaitām, cik siltums maksās, cik sildīties ļaus. Vērojam, kā valdība veidojas. Burbuļojot – nu gluži kā bukstiņbiezputra uz kārtīgas lauku plīts riņķiem.
Mums, redakcijā, par teju nepaceļamu nu kļuvušas "bērnu lietas"…
Jau ierasti (!) gan «Ceturtdienas sarunās», gan klātienē uzklausām sūdzības par bērniem, kas, atņemti vecākiem, vecvecākiem un nodoti aizbildņu ģimenēm. Tur pret bērniem izturoties vardarbīgi, "saimnieku" bērni viņus pazemojot, iekaustot. Un vispār, kurš gan nezinot, ka daudziem laukos aizbildņu lietas esot labu labā, reizēm – pat vienīgā – iespēja nopelnīt…
Ir jau pietiekami daudz redzēts un dzirdēts, lai saprastu, ka te noteikti ir vismaz divas puses, ka ir daudz izcilu līdzcilvēku, kam rūpes par svešiem bērniem ir kļuvušas teju par viņu vienīgo dzīvi. Bet bērni, kas zaņķa un dažādu nelaimju sisti, to par murgu var padarīt uz līdzenas vietas.
Citāds ir kādas vecmāmiņas stāsts, kas, bez sava auto palikusi, ik rītu pavada mazmeitu no mājām laukos uz skolu. Abām ir jāiet pa tumsu, klaju lauku un gravu, ikreiz vai četrrāpus grāvī metoties, kad kārtējais baļķvedējs, kalnā ieskrējies, padrāžas garām. Jāiet, lai tiktu līdz autobusa pieturai. Jāiet, jāstiepj smagā soma, līdz abām slikti paliek, jo vienai – gadi, bet otrai – sirsniņa slima. Tad abas cenšas apturēt garāmbraucošo autobusu, to pašu, kam pašvaldība tālāko pieturu apmaksā, bet… Teju katru rītu abām jādzird šoferu nievas – tik sāpīgas, jo…nepelnītas.
Vēl smagāks ir stāsts par bērnu attiecībām ar skolu. Par viņu spēju saprast un pielāgoties. Un – vai tas maz iespējams, ja skolai ir savs, pavisam īpašais vērtību mērs? Mērs, kurā bērnam ne vienmēr atrodas vieta..
Nē, nemeklējiet, avīzes slejās, raksta vēl nav. Tas top, un – nav joka lieta izurbties cauri saplosītu ģimeņu, pazemotu bērnu un despotiskas varas attiecību problēmu blāķiem. Vēl grūtāk, pagaidām pat šķietami neiespējami panākt, lai it visi, nu, vismaz lielākā daļa no tiem, kam "bērnu lietas" amata, profesijas un atbildības lieta, par bērniem, vispirms par bērniem arī domātu. No sirds un ar sirdi domātu…