Gan jau ka žanra cienītāji būs pamanījuši sirdi plosošo seriālu ar asa sižeta elementiem – filmiņu par surikātu dzīvi, ko Latvijas televīzijā demonstrē nedēļas nogalēs. Un pēdējai no sērijām, manuprāt, vispār būtu vajadzējis uzlikt vecuma cenzu, jo galvenais sižeta samezglojums vērpās ap to, kā viena no surikātu ciltīm, cīnoties par izdevīgāku barošanās teritoriju, mēģināja aizrakties līdz otras cilts vadošās mātītes mazuļiem… Lai nebūtu četrgadīgam bērnam jāskaidro, ka, redz, "dzīvnieku pasaulē jau tā notiek" un ka svešu (reizēm arī savu) mazuļu nogalināšana, cīnoties par resursiem, tajā ir ikdienišķa parādība, sēriju līdz galam tā arī nenoskatījos.
Taču visai drīz cilvēku un surikātu dzīves paralēles nācās skatīt, uzzinot par asiņainajiem notikumiem Oslo. Gribot negribot tās nācās vilkt, jo, kā gan citādi, ja ne par zvērisku, uztvert blondā un zilacainā Norvēģijas iedzimtā rīcību – neapbruņotu bērnu apšaušanu pusotras stundas garumā? Un, jāteic, visvairāk šausmina, ka šādai, šķiet, psihiski nelīdzsvarota indivīda darbībai tiek piekarināta kaut kāda politiska birka! Nu tik viens pēc otra parādās "eksperti", mūsu pašu latviešu bāleliņus diemžēl ieskaitot, kas spriež, ka tas taču esot tikai "loģisks" – Eiropas "liberālās imigrācijas politikas" – rezultāts! Tā teikt, pārāk ļaujam tiem – "visiem citādajiem" – izcilo Rietumu kultūru ar savu barbarismu atšķaidīt. Un tad taču neesot nekāds brīnums, ka viens kārtīgs ārietis beigu beigās ņem "politiku" savās rokās un nīstos emigrantu pēctečus, kā arī tos, kas viņiem līdzīgi, vienkārši izšauj! No sērijas – paši vainīgi…
Vai tikai man šķiet, ka tā tiek apgānīta šajā terora aktā mirušo piemiņa? Vai, mājot galvu un piekrītot slepkavas argumentiem, arī daļēji nepiedalāmies pašā slepkavošanā?!
Jāteic, nereti jau nācies dzirdēt, ka dzīvoju nepiedodamā utopijā un "muļķīgi ticu" tolerancei, tātad – iecietībai un saskaņai cilvēku vidū. Iespējams. Bet kā gan nosaukt pārliecību – tāpēc vien, ka esam citādāki (gudrāki? paēdušāki? vērtīgāki?), esam vairāk pelnījuši dzīvot nekā citi!?…