Ķirbīšsvētki – ar bērnu jautrību un saldumkāri, ar pusaudžu ēverģēlībām uz nekaunības un huligānisma robežas – veiksmīgi pārlaisti. Nākamie – Lāčplēša diena un Latvijas Republikas Proklamēšanas diena. Ko domājam par tiem, kā uztveram, kā gatavojamies šai nozīmīgajai dienai?

Mani šoreiz interesēja sadzīviskā, ikdienišķā puse. Svētki – kā aisberga redzamā daļa. (Mēs taču zinām, skolā mācīja: aisberga lielākā, smagākā, galvenā daļa ir tā, kas zem ūdens. Tā, kas ikdienā neredzama, vien nojaušama…). Brīdī, kad redzamā daļa (politisko interešu dēļ uzpūsta, ar komercpatriotisma pūderi un tamlīdzīgiem paņēmieniem mākslīgi uzkrāšļota, trūkumus jau laikus paslaukot zem svētku tepiķīša) kļūst pārspīlēti milzīga, kad tauta un valsts (Tie esam mēs!), dažādo sadzīvisko rūpju dēļ nespēj izjust svētku prieku, kad, karogiem plīvojot un salūtiem grandot, ar ilgām un bažām, ar cerībām lūkojas pēc vienojošā pastāvēšanas mērķa – pēc ideāla, uz kuru tiekties visiem dvēseles spēkiem… Jā, tad visasāk, ar dziļām sirds trīsām izjūtam, cik tuvu, cik drīz var pienākt brīdis, kad Latvija – gluži kā aisbergs – pēkšņi apmet kūleni…

Un tagad, lai nepārmestu sev un cits citam negāciju vairošanu, padomāsim: ko esam darījuši, ko darām, lai noturētos šajā bangojošajā pasaules tautu okeānā? Vai mūsos vēl ir patriotisma dzirksts? Kaut vai – kā kvēloša ogle zem pelniem? Kaut vai – komercpatriotisma (kas, diemžēl, daudziem ir vienīgais saprotamais) līmenī?

Mēģinot noskaidrot šī brīža situāciju, parunājos ar dažādiem cilvēkiem… Atsevišķi tirgotāji “kaujas gatavībā” jau izvietojuši Ziemsvētku rotājumus: sak, pirms tam vēl uz 18. novembri, kā pieklājas, karodziņi būs visur jāsasprauž, kāds plakāts jāizkarina, un tad… beidzot varēs sākties tirgotāju “piektais gadalaiks” – Ziemsvētki! Atsevišķi pircēji, valsts svētkus gaidot, jau pārlūko lielveikalu suvenīru stendus, mākslas salonu un grāmatu veikalu piedāvājumu: meklē atslēgu piekariņus ar senajām latvju zīmēm vai šaurās, latviski sarkanbaltsarkanās aproces. Un skaistus, gaumīgus svečturus un tējas krūzes, un vēl un vēl…

Gabaliņš no aisberga redzamās daļas esam mēs katrs. Viens – balts un saulē mirdzošs. Cits – lietus un vēju ārdīts – nopelēcināts tiktāl, ka pat grūti pamanāms. Vēl kāds – balansējošs uz jau minētās kūleņa apmešanas robežas, kad kritiskā brīdī uz visām pusēm pajūk sodrēju nogulsnes un ilgi slēptie zemūdens akmeņi…

Ak, kā gribētos, lai mūsu Latvijā vairāk ir to – tīro, balto, saulē un pasaulē mirdzošo!