Ak, kā man šoreiz gribas… apsnigt! Tā – pavisam vienkārši. Uz brīdi pabūt mājas siltumā un klusumā. Baltu puteņa valsi pēkšņi sagribas tajā distancē starp mani un televizora ekrānu, kur gandrīz katrs runātājs smadzenes skalo. Viss, šķiet, notiek bez manas līdzdalības: par valdības vadītāja kandidatūru gādā Vējonis, par bēgļiem (kas nereti izrādās – nemaz nav bēgļi) lemj Brisele, par energo tarifiem – visvisādi kantori, kas lieliski prot samudžināt savu pakalpojumu izmaksu aprēķinu formulas… Kur visā šajā situācijā ir mana, mūsu – skatītāju un klausītāju, savas valsts pilsoņu, iedzīvotāju un maksātāju – vieta?! Ja tā padomā, tad patiešām šobrīd vislabprātāk gribētos  atrasties mežā – klusumā, mierā, ar baltu un tīru sniedziņu uz mices un pleciem. Ar bezdomu stāvokli prātā. Jo islāms tik un tā ir neizprotams; Ķelne un Stokholma – tālu, un mums neviens neuzbrūk; valdība (protams, ar nosacījumu, ka tā IR un STRĀDĀ!) un spēka struktūras, neapšaubāmi, visu zina labāk…

Nešausminoties par  mūsu – tautas, sociālās vides – neaizsargātību; nevaimanājot par medicīnas pakalpojumu sarežģīto pieejamību un augstajām izmaksām; barikāžu atceres sakarā nežēlojoties par to, cik labi gribējām un cik šķērsi daudz kas sanācis; godīgi pildot savus pienākumus un nerādot ar pirkstu uz tiem, kas shēmo, strādā vienīgi pašlabumam un kratās vaļā no jebkuras atbildības par savu darbu ļaunajām sekām, mūs reizumis tomēr neatstāj tāda kā iekšējā tukšuma sajūta. Ik pa laikam ne saukts, ne lūgts, dvēselē iezogas rūgtums – brīdī, kad svecītes Ziemsvētku eglītē iededzam vien tie, kas te, dzimtenē, palikuši… Tāpat kā Jaungadā, kad prominenču uzrunās dominē labklājības un pārticības vēlējumi, lai gan vairāk par dvēseli, sirds gaismu, morāli un ētiku, izglītību un zinātni vajadzētu. Vairojot cerību, ka šeit un šajos apstākļos iespējams sevi baltu turēt, ka ikviens tiksim saprasts, par labiem darbiem un godīgumu pienācīgi novērtēts.

Taču pozitīvas izmaiņas sabiedrībā varam gaidīt vien tad, ja savus bērnus un mazbērnus par godīgiem un gaišiem cilvēkiem audzināsim. Ja mācēsim par sevi un savu valsti pastāvēt. Ja patiesi vēlēsimies kļūt bagātāki ne vien pārticība un labklājībā, bet arī garīgumā. Lai dvēsele “neraud uz iekšu”, kad mēs no augšas uz leju noraugāmies bezpajumtniekos un bēgļos, māksliniekos un vecos cilvēkos, trūcīgajos un nedziedināmi slimajos…

Gara gaisma pār tautu – nešaubīgi un nenovēršami! – nāk gluži tāpat, kā Saules gaisma aizvien no jauna nāk pār Zemi. Mēs varam to vienkārši gaidīt. Bet varam arī tai panākt pretī, vairojot to līdzcilvēkos – savos mīļajos, savā tautā un pasaulē…