Apsveicu visus Aminatas līdzjutējus ar uzvaru Eirovīzijā. Jā, tieši ar uzvaru, jo nelielai valstij bez dižas pārstāvniecības citās pasaules malās 6. vieta ir liels sasniegums. Tā ir uzvara arī tāpēc, ka tas nebija vis vienas dienas projekts, Eirovīzijas rāmjos sakonstruēts priekšnesums, tas ir, uz ātro uzcepta kūka, bet gan oriģināla, spilgta uzstāšanās. Prieks, ka profesionālisms, nopietna attieksme un vēlme nest vēstījumu pasaulei nomainījusi paviršību un vēlēšanos iztapt mistiskam Eirovīzijas formātam.

Gribētos, lai tikpat profesionāli un iespējami objektīvi būtu arī Eirovīzijas komentētāji Latvijas Televīzijā. Kaut arī sākumā tika atgādināts, ka politiku ar dziesmu konkursu nevajadzētu jaukt kopā, tomēr balsu skaitīšanas laikā nācās uzklausīt neslēptu prieku par neiedotajiem punktiem kādai grūti kontrolējamai kaimiņvalstij, un reizēm šis prieks pat tika pausts vētraināk nekā gandarījums par Aminatai dotajiem punktiem. Neizpratni radīja spriedelēšana par nelokāmajiem lietuviešiem, kas Krievijai neesot iedevuši nevienu punktu, – sak, latvijieši, skatieties un mācieties! Bet vai tad komentētāji nezināja, ka rezultātu veido ne tikai skatītāji, bet arī žūrija? Izrādījās, ka stingrais mugurkauls ir tikai žūrijai, jo Lietuvas skatītāji Krieviju bija ierindojuši 3. vietā. Profesionāliem komentētājiem, pirms ko secināt un citiem ar pirkstu pakratīt, vajadzētu iepazīties ar faktiem. Un kur tad paliek objektivitāte, pēc kuras tiecoties žūrija tika ieviesta, ja jau dziesmas kvalitātes vērtējumu ietekmē valsts politika?

Vai tiešām arī dziesmu konkurss ir jāpasniedz ideoloģiskā mērcē?