Šodiena, 11. janvāris, kā izrādās, ir gada pieklājīgākā diena, kad pēc ANO un UNESCO iniciatīvas ikviens tiek aicināts vairāk, biežāk un patiesāk sacīt otram paldies. Turklāt ne tikai pateikties, bet arī rīkoties tā, lai otrs cilvēks – svešs vai pazīstams – šo jūsu pateicību sajustu. Un ne tikai pateicību. Šī diena mudina aizdomāties par tiem labajiem darbiem, ko otra labā darām vai varam darīt – jā, reizēm pat nesaņemot paldies, piemēram, ziedojot naudu saslimuša cilvēka ārstēšanai vai kādai citai palīdzībai.

Šī, protams, redakcijas slejai ir pateicīga tēma, par kuru varētu runāt un rakstīt gari, jo īpaši laikrakstā, kuram ir garumgarais saraksts ar cilvēkiem, kam pateikt paldies. Protams, visiem lasītājiem, kas par spīti dažādiem notikumiem, arvien ir kopā ar mums, kas cītīgi lasa mūsu laikrakstu, aktīvi piedaloties tā veidošanā – iebilst tam, kam nepiekrīt, vai tieši otrādi – nekautrējas pateikt labus vārdus gan par laikraksta varoņiem, gan daudziem citiem cilvēkiem, kas ir šo paldies pelnījuši.

Vēlreiz vienam otru atcerēties – arī ir šīs dienas jēga, tāpat kā  mudināt citus to darīt un pateikties, jo nekad jau nevar zināt, cik ļoti šis paldies ir gaidīts un cik ļoti iekritīs sirdī, cik lielu uzmundrinājumu dos…

Man prātā kāds stāsts vēl no tiem laikiem, kad redakcijas Rūķi devās ciemos pie ģimenēm visus četros novados. Saprotams, tā sanāca, ka vienu gadu iegājām vienā mājā, citu – citā, bet reiz bija ar gada starplaiku vienā ģimenē atgriezies. Un asaras saskrēja acīs, dzirdot mazu meitenīti iesaucamies: “Paldies, Rūķi, ka atnāci! Es tevi tik ļoti gaidīju! Un arī pagājušajos Ziemassvētkos gaidīju!..” Šis ir saviļņojošākais paldies, kas nekad netiks aizmirsts…

Taču tādu vēl ir daudz, jo labi zināms, ka nedzīvojam jau vieni šai pasaulē – bez otra palīdzības iztikt nevaram, lai kā arī censtos būt pašpietiekami un iztikt ar to, kas mums ir vai nav dots. Saplīsusi automašīna, kurai nevar pabraukt garām, un ir laime, ja izdodas visiem tikt mājās, vai sastopam kādu gājēju uz lauku ceļa, kuru negribas atstāt aukstumā un salā tālu no mājām, vai pazudis sunītis vai kaķītis, kuru jādodas palīgā meklēt nevis fiziski – klātienē, bet sociālajos tīklos… Un ir tik milzīgs prieks redzēt ierakstu: “Paldies, atradām!“

Katrs atcerēsies kādu situāciju, kurā piedzīvotais paldies ietrīsina sirdi pat pēc gadiem. Un ne tāpēc, lai atgādinātu, ka esam bijuši labāki, naudīgāki vai aktīvāki par citiem, bet tāpēc, ka ikdienas skrējienā, milzu aizņemtībā, nogurumā un reizēm par izmisumā otra lūgums palīdzēt ir bijis svarīgāks par paša vajadzību, un sirds ir likusi steigties otram talkā, nedomājot par pateicību.