Jau rīt, 8. martā, Starptautiskā sieviešu solidaritātes diena. Būs ziedi, būs šampanietis, darba kolektīvos valdīs nedaudz liderīgāks noskaņojums un, spītējot diētu sezonai, gan jau tiks noēsta ne viena vien kūka un kūciņa. Katrā gadījumā “cīņa par vienlīdzību”, kā tas bijis pirmsākumos, jau sen kā atstāta kaut kur perifērijā un postpadomju valstīts, šķiet, no visas tās būtības un jēgas ir atlikušas patīkamas, mīļas, bet tomēr – tikai ārišķības. Taču vai tas nozīmē arī, ka sākotnējā problēma izčabējusi?…

Kaut kāds radikālais feminisms, kur tiek apcerēta sievietes ķermeņa un būtības ūnīkālītāte, pārākums pār vīriešiem, ne mazākajā mērā nešķiet pievilcīgs. Tajā pašā laikā fakti paliek fakti, un kā pirms gadiem 100 vai 150, tā arī šobrīd nevar apgalvot, ka sievietēm un vīriešiem ir vienlīdzīgas iespējas – ne pasaules, ne arī Latvijas bagātāko cilvēku topu augšgalos dāmas kaut kā neapgrozās… Protams, šo situāciju var raksturot ar poļu eiroparlamentārieša Januša Korvina-Mikes citātu, kurš izteicies, ka sievietēm “ir jāpelna mazāk nekā vīriešiem, jo viņas ir vājākas, mazākas un ne tik gudras”… Bet ja tā cieši, cieši un godīgi, godīgi palūkojas visapkārt, šķiet, ne fiziskas vājības, ne arī vispārējs stulbums ir kāda konkrēta dzimuma prerogatīva – tas ir vienmērīgi izplatījies visos virzienos. Tas tā – jociņam.

Taču, ja nopietni, mani ne tik daudz satrauc tas, ka vēl arvien sievietēm ir nedaudz vairāk jāpiepūlas, lai izsistos “tradicionālajā vīriešu profesijās”, piemēram, biznesā, cik dažbrīd novērotais sievišķās “solidaritātes“ iztrūkums. Nu, piemēram, pavisam nesen uzdūros kādam raksta galam, kurā kāda medicīnā strādājoša speciāliste pilnā nopietnībā klāstīja, ka mūsdienās sievietes kļūstot viscaur spalvainākas, jo, redz, pārlieku pievēršoties karjerai, naudas pelnīšanai un tādējādi kļūstot fiziski “līdzīgākas vīriešiem”. Šim absurdam sekoja epilācijas metožu uzskaitījums, kas ļauj nojaust (kaut nekur tas netika norādīts!), ka tā ir reklāma, nevis nopietns pētījums, un tomēr… Vai nav tā, ka tieši sievietes ir tās, kas šķībi raugās uz sugas māsām, kuras neiekļaujas kaut kādos vēsturiskajos priekšstatos par sievietes lomu sabiedrībā? Kaut vai tāpēc, ka pamatā sievietes taču strādā visos dienestos, kas savulaik vācu sabiedrībā sievietei atvēlēto trīs K vietu (no vāc. val. – bērni, virtuve, baznīca), arī šodien uzsver kā tikai sievietei piemītošu atbildību par visu – par bērniem, par māju, par darbu… un, jā, nereti arī par vīrieti… Tāpēc tas sauklis – «Par sieviešu solidaritāti!» – joprojām ir gan laikā, gan vietā.