Katra jauna diena nāk ar biedējošām ziņām par cenu kāpumu, par augstākiem siltuma un arī citiem tarifiem, kas nozīmē, ka rudens pusē un ziemā arvien vairāk naudas tērēsim tam, lai samaksatu par savu dzīvošanu. Tikmēr valsts aicina vairāk domāt par taupīšanu, par māju siltināšanu un līdzekļu ekonomiju, bet … Un aiz šī ”bet”, kā vienmēr, ir daudz jautājumu, zināmo un nezināmo, taču nav paša galvenā – laika.

Visi tie, kas kaut reizi izgājuši cauri tā sauktajiem Eiropas projektiem, zina, ka nekas par velti dots netiek un ka tas ir labirints, kurā pareizā izeja dodas rokās ar pamatīgām zināšanām, lielu darbu un pacietību. Tā kā jau iepriekš piesauktie sadārdzinājuma brīdinājumi īpaši var skart daudzdzīvokļu mājas, tas nozīmē nevis viena cilvēka lēmumu, bet gan spēju saorganizēties kopīgam darbam, bet tas ir īpaši grūti, jo katrā dzīvoklī tā saimniekiem ir savs viedoklis, katram – sava biezuma maciņš un katram – sava situācija darba vietā, proti, droša vai nedroša vai vispār nekāda. Un tās ir reālas bažas, kas cilvēku visumā pamatoti var atturēt no svarīga lēmuma par siltināšanu vai lielākiem darbiem mājas sakārtošanā. Un tas nu attiecas uz jebkuru īpašumu – ja naudas nav, nav saules paneļu, granulu katla un citu labumu, pat ja daļu izmaksu valsts sola nosegt un pat ja zināms, ka sakārtotā mājā par siltumu, elektrību, iespējams, arī par ūdeni būs jāmaksā mazāk. Un tie nav tukši solījumi – kā pieredze rāda, pat pieskaitot kredīta maksājumu, nereti iedzīvotāji maksā mazāk, nekā pirms mājas siltināšanas, un tomēr…

Maksātspēja, lai arī ir svarīgs priekšnosacījums, nav vienīgais izšķirošais kritērijs. Otrs – kā vispār līdz šādiem darbiem nonākt?! Meklējot pieredzes stāstus internetā, var atrast pašvaldības, kurās ir darbinieki, kas var jebkuram izskaidrot siltināšanas plusus un mīnusus. Bet, ko darīt tur, kur šāda cilvēka nav?! Tukuma novadā reāli šajos darbos ir iesaistīts viens apsaimniekotājs un divas biedrības Pūres pagastā – tā arī visa praktiskā un reālā pieredze.

Un ko šādā brīdī līdz statistika, ka Latvijā viss māju atjaunošanas process ir bijis pārāk lēns un nereti arī neveiksmīgs, jo prasību mūris ir bijis tik augsts, ka pat apsaimniekotāji ar pieredzi mēnešiem saskaņojuši dokumentus. Turklāt tās nav tikai atrunas, bet arī reāla pieredze, kas izriet no valsts noteiktajām prasībām, kuras tagad ar katru mēnesi tiek atvieglotas un atvieglotas. Tikai – daudz par vēlu. Ja vilciens brauc pa ierastām sliedēm, ir grūti ko maršrutā mainīt…

Protams, zinošais te var teikt, ka tās visas ir tikai atrunas, ka ir tikai jādara, bet ko darīt ar māju, kurā gadu desmitiem vienīgais ieguldījums bijusi vien avārijas novēršana? Iedzīvotāji, kas vēlas dzīvot labākos apstākļos, meklē citu mājokli, pārējie cer, ka viņu mūžam pietiks ar to, kas ir un ka gan jau… jumts neiebruks. Un, lai arī šis ir stāsts par konkrētu māju, to, iespējams, var pielīdzināt daudzām citām.

Un vēl –  nesen šausminājos par tām mājām, kurās nav kārtīgas apkures un katrs cenšas siltumu ziemā ”saražot” saviem spēkiem. Taču tagad arvien vairāk dzird šādu ierosinājumus ar vēlmi atslēgties no centralizētās apkures, lai nebūtu jākalpo siltuma un kurināmā ražotājam, bet varētu dzīvot pēc principa – ”ja nebūs naudas, nekurināšu, bet tikai siltāk saģērbšos”… Vai tiešām gaidāmā apkures sezona radīs vāl vairāk māju ar individuālajiem skursteņiem, laiks rādīs, taču… bez zinoša konsultanta pašvaldībā, kas spētu nonākt vai nu līdz pašu iedzīvotāju dibinātai biedrībai vai apsaimniekotājam, tomēr neiztikt. Saprotams, dzīvokļi ir privātīpašums, bet to apsaimniekošana, kā jau iepriekš minēts, prasa zināšanas.  Un šajā ziņā atbalstīt savus iedzīvotājus katrai pašvaldībai būtu, teiksim tā, goda lieta.