Martā pašvaldība aicināja vecpilsētas namu īpašniekus un uzņēmējus uz tikšanos par to, kādam būt Tukuma centram. Tāda pati saruna, uz kuru tiek aicināts ikviens interesents, domē gaidāma nākamajā pirmdienā. Viens no sarunu tematiem būs arī Brīvības laukuma pārbūves projekts, kura augšāmcelšana sabiedrībā radījusi pamatīgu viļņošanos – tas nodēvēts par pārāk modernu, pārāk bezpersonisku, pārāk neiederīgu vēsturiskajā apbūvē, pārāk nezaļu… un nu, pēc desmit gadiem, – faktiski novecojušu vai, pareizāk, šodienas reālijām (iedzīvotāju kustībai un vajadzībām) neatbilstošu. Par to, ka apkārtne ir pamatīgi mainījusies, bet tas projektā nekādi netiek ņemts vērā, diezgan uzskatāmi liecina pa šiem gadiem pastiepušās un nu jau pārliecinoši uz pilsētas centrālā Ziemsvētku koka godu pretendējošās laukuma egles. Pēc projekta tās joprojām paredzēts aizvākt…

Taču ir vēl citi “bet”, kas tā kā pieliek kāju priekšā ne tikai šim, bet arī citiem projektiem. Pirmais “bet”, ka aizmirsta pagātne. Par to tukumnieki teica sanāksmē un par to lika aizdomāties nupat kā Latvijas Radio dzirdētie arhitekta Pētera Blūma vārdi. Viņš uzsvēra, ka daudzas lietas no mūsu apziņas, iztēles un ikdienas pazūd tāpēc, ka par tām netiek atgādināts vidē un telpā: “Pilsēta ir pilna ar vēsturi, bet ir jābūt ierosmei, ka to var atvērt…“ Arhitekts šos vārdus attiecināja uz Rīgu, bet tikpat labi to var attiecināt arī uz Tukumu. Kad pie Pils torņa veidoja vides objektu jeb Vārtus, arheoloģiskās uzraudzības laikā atraka senas ēkas aprises. Un līdzīgs atklājums tika ieraudzīts arī izrakumos Meierovica skvērā. Bet diemžēl abas šīs vietas tika aizbērtas un pārklātas ar betonu, jo citiem risinājumiem – piemēram, iekonservējot un ļaujot kaut caur biezu stiklu apskatīt pilsētas vēsturi. Jo… projektu termiņi stāv pāri visam… Bet tieši to, ka vecpilsētas laukumā nav vēstures, tagad pārmet projekta autoriem, faktiski, tikpat labi šāds laukums varētu būt jebkurā citā pilsētā, jo tajā nav nekā tāda, kas būtu, ja tā var teikt, tukumniecisks, ar pilsētu, tās pagātni un šodienu saistīts un kur arī par rītdienu tiktu padomāts.

Otrais “bet“ ir saistīts ar milzu gaidām saistībā ar Brīvības laukumu. Un tādas gaidas rodas, kad nekas kādā jomā netiek darīts… Diemžēl te pie vainas ir politiķu gadiem ilgā neizlēmība kultūras jomā ieguldīt pietiekami daudz naudas un paveikt ko tiešām ievērības cienīgu, nevis knapināties, tai pašā laikā imitējot vētrainu darbību. To varēja un joprojām varētu darīt, piemēram, sakārtojot galeriju «Durvis» jeb Tukumnieka māju, kultūras namu, mūzikas skolu, mākslas skolu, mākslas muzeju, izveidot izstāžu zāli….  Pilsētas attīstība, saprotams, ir atkarīga no plāniem, bet, kā redzam, var vienā, otrā un pat trešajā plānā visu ko sarakstīt un… nepildīt, pārceļot vēlmes no gada uz gadu un tādējādi faktiski maldinot iedzīvotājus. Turklāt arī politiķi nāk un aiziet, un nav viņos iekodēta vajadzība par katru cenu aiz sevis atstāt ko tādu, ar ko citi lepotos. Tāpēc Brīvības laukums arvien ir tāds, kāds ir, un tāpēc tagad visu gaidas un cerības ir tik milzīgas, ka diez vai jelkāds risinājums spētu tās gandarīt.

Trešais – nauda. Pašvaldībai vienmēr ir grūts uzdevums konkursos izvēlēties labāko piedāvājumu, un tas ir fakts. Brīvības laukuma konkursā gan eksperti, jādomā, izvēlējās labāko, ne lētāko, bet citkārt lētākā cena ir biežāk minētais vai vieglāk izvēlamais arguments, jo, lai izvēlētos to, kas reāli arī ir labākais, bet maksā dārgi, ir vajadzīgas ļoti pamatīgas zināšanas, lai visas sūdzības, kas neizbēgami sekotu, atspēkotu.

Kāds risinājums? Varbūt ir vērts ar Brīvības laukumu nogaidīt (vismaz jau pamatīgi novecojošo un tāpēc neatbilstošo projektu tiešām noliekot plauktā) un visus spēkus veltīt, piemēram, kultūras nama pārbūvei, lai tas sanāk tāds, kā nekur citur; galerijas sakārtošanai, jo tur jau ir izpēte un projekts. Varbūt ir vērts palīdzēt īpašniekiem atjaunot vēl kādu ēku ap laukumu? Un tad, kad tiešām Tukumam būtiskākās un raksturīgākās lietas un vietas būs sakārtotas, tās pašas pateiks priekšā, kā vēl koptēlam trūkst un kādam būt laukumam?