Mūsu – latviešu un arī cittautu Latvijai ar sirds un gara asinīm piederīgo – ir tik maz, ka faktiski jau nevienā izšķirīgā brīdī – ne sava ciema un pagasta, ne novada un valsts līmenī – neviens no mums nevar atļauties pastāvēt maliņā un atgaiņāties no atbildības vērtēt un lemt. Mūsu ir tik maz, ka šodien nekādi nederēs arī klaušu laika zemnieka gudrība: sak, lai domā zirgs – tam lielāka galva…

Būs vien pašiem jāpadomā, lai izlemtu, par ko balsot, taču šoreiz jo īpaši svarīgi, lai mūsu – nobalojošo skaits – būtu iespējami lielāks. Kāpēc? Tāpēc, ka jo vairāk to, kas par Latvijas interesēm un Eiropas vērtībām, jo mazāk iespēju Eiroparlamentā iekļūt visādām ždanokveidīgajām un citiem ar krieviju un putinu sirdī dzīvojošajiem. Tādu, kā aprēķinājis tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS, esot ap 30% no visiem Latvijas balstiesīgajiem. Un tad jau rēķini vienkārši: jo vairāk vēlēt aiziet no tiem, kas nebalso par prokremliniem, jo mazāk tādu Briselē…

Bet otrs svarīgākais uzdevums, manuprāt, ir atšķirt, kuras tad mums ir tās uz Austrumu impēriju un tur noraktajiem labumiem orientētās partijas. Ja gluži neatceraties, kurš no deputātu kandidātiem draudzējies ar putina «Vienoto Krieviju», kurš bīdījis biznesiņus ar šī brīža agresorvalstīm un sava labuma vārdā tirgojis uzturēšanās atļaujas krievu oligarhiem, tad, manuprāt, vislabākais veids, kā kremlinus atpazīt šodien, ir raudzīties, ko viņi saka par krievijas agresiju Ukrainā un kādi ir viņu sapņi par šī kara rezultātiem. Protams, to, ka kāds ir par tūlītēju krievijas uzvaru, tiešā tekstā šobrīd ne no viena nedzirdēsim. Krievijas atbalsta brigāde šobrīd tēlo miera dūjas: ”mēs esam par mieru”, ”nekursim kara ugunskuru”, ”katrs nosūtītais ierocis – kara atbalsts”… Bet tieši šis ”viedoklis” šobrīd arī tiek mērķtiecīgi virzīts kā svarīgākais visās krievijas propagandas kampaņās – sak, ja Rietumi nesūtītu ieročus, Ukrainā ja sen būtu miers, jo krievija jau tikai aizstāvas – no ”Rietumu imperiālisma uzbrukumiem īpašajām krievu interesēm”. To, ka tā ”aizstāvēšanās” notiek citas valsts teritorijā, zvērīgi nogalinot tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju un iznīcinot pamatā civilos objektus, ne krievijas, ne pašmāju kremlinus tiešām nepārliecina. Par to, piedaloties dažādas diskusijās, pēdējā laikā ne reizi vien ir nācies pārliecināties pavisam skaidri…

Kuri tad mums ir tie miera balodīši, kas faktiski ir gatavi darboties krievijas interesēs? To varat uzzināt, ieskatoties šī laikraksta numura 7.-12. lappusē, kur cita starpā esam arī apskatījuši katras partijas attieksmi pret karu Ukrainā. Nepārliecinām, neaģitējam (to šodien likums neatļauj), bet informējam, ka ”miera baložus” mums šodien pārstāv septiņi saraksti: Saskaņa, Latvija pirmajā vietā, Centra partija, Stabilitātei!, Apvienība Jaunlatvieši, Tautas varas spēks un Suverēnā vara.

Tieši tāpēc, ka gribu būt un, kā domāju, arī esmu likumpaklausīga pilsone, daudz par citiem sarakstiem un mūsu iespējamām izvēlēm neizteikšos. Nevienu vārdā nesaukšu, bet atzīšos gan, ka vēl mani ļoti bažīgu dara tie, kas uz Eiropas Savienību skatās, kā uz slikti barotu, līdz pēdējai lāsei sausu slaucamu, bet nu ļoti dumju govi. Proti, tie, kas žēlojas, ka ”Eiropa mūs nesaprot, apdala un apmuļķo”. Fakti liecina pretējo – mūsu iemaksas ES budžetā joprojām ir daudz mazākas nekā mēs no tā saņemam; jāatceras, ka daudzas no ”birokrātiskajām Eiropas prasībām” patiesībā ir tapušas pašu valsts ierēdniecības kabinetos, bet daļa ir arī tāpēc, ka vēl no padomju laikiem nākusī kāre izsaimniekot visu, kam var tikt klāt, mūsu valstī joprojām ir ļoti dzīva. Savukārt ”iznīcinātā rūpniecība un lauksaimniecība” ir vienīgi un tikai pašu šķēlistu, lembergistu, šleseristu un co iedibinātās sistēmas rezultāts. Un karš Ukrainā, manuprāt, arī ļoti labi ir pierādījis, ka politika ”vissvarīgākie esam tikai mēs” tomēr nestrādā. Nav taču grūti iztēloties, kas būtu, ja visas dalībvalstis sāktu rīkoties tā, kā Ungārija, vai ne? Un nav pat trīs reizes jāmin, kurš no tā būtu lielākai zaudētājs…

Un vēl. Pa šiem gadiem, kā šķiet, jau visai cienījamā apjomā iepazīstot Eiropas Savienības institūciju darbu, pavisam droši varu teikt, ka tur nav un arī nebūs nekādas jēgas no Latvijā, iespējams, labi zināmiem un ļoti foršiem cilvēkiem, kas politikā un jo īpaši starptautiskajā ir zaļi gurķi un nezinīši.

Mūsu ir tik maz, ka mēs tiešām nevaram atļauties būt ne bezatbildīgi, ne slinki un pavisam ne dumji…