Rakstīt redakcijas sleju par tādiem īpaši saviļņojošiem brīžiem vai, pareizāk, pēc tādiem ir grūti. Tu esi pacelts ļoti augstu gaisā vai tirinies trīs soļus virs zemes, abējādi nēsājies ar savu jūsmas kunkulīti sirdī un… vēl nezini, kur tiksi nomests. Un – vai kopā ar savu sajūsmiņu vai viens.

Iedvesmu šīm rindām smēlos, nedēļu noraugoties aktīvajos skolotājos, kuri trīs dienas izplūda sviedros gan iekšēji, gan ārēji. Lauza sevi, pārliecināja, strīdējās ar sevi un visbeidzot guva milzīgu prieku līdz asarām no tās sajūtas, kas līdzinās gaisā pasviešanai. Un no tā, ka cilvēks bija varējis uzdrošināties darīt to, ko nekad dzīvē.

Droši vien katram tāds brīdis – kad sajūtās esi nedaudz virs zemes – ir bijis… Pēc izrādes, koncerta, Dziesmu un deju svētkiem, skaista saulrieta vai debesu dramatisma pirms vētras, vai kā cita. Bet ir bijis. Un stāsts te ir tikai par vienu, ko atceros jau reiz pieminējusi, – vecais stāsts par ļaušanos. Un viedie vārdi, ka neviens cits jau cilvēku netur – redzēt, darīt, justies – kā vien viņš pats. Jo neviens cits cilvēku nevar, piemēram, uz saulrieta skatīšanos pastumt, kā vien viņš pats. Ja nu vienīgi pulciņš labu draugu vai kolēģu, kuri nostājas mūra pozā un kam esi spiests pakļauties… Jā, jā, pakļauties, lai būtu mazliet laimīgs. Varbūt ne velti saka, ka tieši tie ceļojumi, kuros vismazāk gribas doties, izrādās tie labākie. (Tas nav stāsts par traģiskajām priekšnojautām). Un kāpēc?! Jo esi bijis spiests ar sevi strādāt, iekšēji pārliecināt un sapērt, bet tad, kas esi atvēries, tad baudīšana sanākusi ar divreiz lielāku prieku un garšu.

Un vēl viena atziņa, kura ienāca prātā. Ka ir grēks neizmantot mirkli, kad kāds cits ir gatavs tavā labā ziedot savu laiku un darbu. Tad ir jāņem no viņa pilniem malkiem, un gan jau paša pieredze, nojauta un zināšanas pratīs to visu nolikt vai nu dvēseles skapīšos, vai prāta groziņos. Un tai reizē, kad sirds prasīs padomu, vai nu vienā, vai otrā vietā tas jau rātni gulēs.