Kā trāpīgi reiz izteicies vācu rakstnieks Ēriks Marija Remarks: “Nauda nedara laimīgu, bet tā ārkārtīgi nomierina.” Īsāk sakot, fonā rūcošs kuņģis fiziskai būtnei diez vai ļauj pilnvērtīgi nodoties augstākajām matērijām, garīgajām praksēm, un pat alā tupošs budistu mūks visbiežāk ir kaut kādā mērā atkarīgs no pārējo, melnu muti strādājošo, zemes pīšļu labvēlības… Tādēļ atsevišķu uzņēmēju satraukums par to, kas nu būs un kā būs, kad dzīvē pavisam konkrēti sāks realizēties pret Krieviju ieviestās sankcijas, nekādas “svētās šausmas“ neizraisa. Tāpat kā lauksaimniekiem ir pieņemami sūkstīties par kārtējiem “ekstrēmajiem” laika apstākļiem un “ēdelīgajiem” meža zvēriem, tā arī citu sfēru uzņēmējam jau teju profesijas aprakstā, ja tāds būtu, jāiekļauj punkts, ka satraukums par mainīgajiem lielumiem dzīvē un ekonomikā ir neatņemama nodarbošanās blakne. Tomēr pienāk arī brīdis, kad it kā uzmanīgo biznesmeni apkārtējiem, atvainojos par rupjību, ir jāsauc par īstu kapeiku p….! Un vai tajā, kas šobrīd notiek mūsu pašu zemītē uz Ukrainas krīzes fona, arī nav saskatāma tieši šāda izmainīšanās sīknaudā?

Kaut mūžīgie opozicionāri – zemdeguna purpinātāji noteikti iebilstu, tomēr uzskatu, ka Latvijai kā demokrātiskai Eiropas Savienības valstij, kas pati uz savas ādas ir līdz mielēm izbaudījusi Austrumu kaimiņa “draudzīgumu”, diez vai ir iespēja šī brīža situācijā būt neitrālai. Vismaz valstiskā līmenī mums ir skaidri un nepārprotami jāpasaka, kas esam pret Krievijas agresiju Ukrainā! Taču ko mēs?… Ja sākam skaitīt, cik “neizdevīga“ ir šāda attieksme – ja tauta vai ik dienu tiek biedēta ar potenciālo bezdarbnieku ordām; ja uzturēšanās atļauju bizness pat savā īpaši kroplajā formā šķiet svarīgāks par potenciāliem riskiem; ja tieši šogad par «Jauno vilni» Jūrmalā, kura galvenās zvaigznes pat pašas Krievijas kultūras cilvēki sauc par “politiskajām prostitūtām”, diskusiju nav bijis… nav izslēgts, ka Lielkrievijas presē reiz parādīsies publikācijas, kā Latvijas iedzīvotāji ar ziediem atkal gaida savus “atbrīvotājus”..