”Ja kāds man reiz būtu teicis, ka lembergisti liksies prātīgāki par nacionāļiem un Smiltēnu, ne tikai neticētu, bet arī būtu gatava šitādam runātājam vai acis izskrāpēt!” tieši tik kareivīgi šobrīd Latvijas lielpolitikā notiekošo pirms pāris dienām novērtēja kāda paziņa. Un, neslēpšu, pēc vakardienas «Kas notiek Latvijā?» noskatīšanās LTV1, manas domas daudz neatpaliek. Turklāt nupat jau tracinoša ir gan Jaunās vienotības (JV) koalīcijas partneru rīcība, gan vēl jo vairāk – veids, kādā faktiski jau tā nepelnīti lielo līdzšinējo varu šie tagad pēc principa ”ai, kā gribas i silē iekāpt, i svaigu ūdenīti padzerties!” metas aizstāvēt savas tiesības būt… pārākiem par pārākajiem, vienlīdzīgākiem par vienlīdzīgajiem, bet pēc būtības gribot nerēķināties ne ar vienu un neko! Ne ar partneriem, ne valsts, ne arī ar katru mīļu brīdi piesauktajām vēlētāju un tautas interesēm.

Diemžēl tā tas jau ir no šīs koalīcijas izveidošanās pirmsākumiem. Apvienotais saraksts (AS) ar saviem ”troņ- un kroņprinčiem” – Pīlēnu un Smiltēnu – priekšgalā taču no sākta gala uzvedās kā galvenie stāvokļa noteicēji, un faktiski, nekādi nebūdami vēlētāju ziņā atbalstītākie, – dabūja taču maksimālo: augstāko valsts amatu, kas parlamentārā republikā, kāda ir arī Latvija, ir Saeimas priekšsēdētājs; dabūja arī lielāko daļu iekāroto ministriju un vēl papildu amatus, un iespēju vēlēšanās nestartējušajam partijas dibinātajam un arī jau lielsponsoram tā vai citādi piedalīties koalīcijas darbā, vismaz sastādot valdības deklarāciju un dalot ministrijas jau nu noteikti. Lai kā arī valdības vadītājs Kariņš nespirinājās, AS un nacionāļu nostāja nemainījās: ne un ne, – nekādu progresīvo un nekādu tur ”oligarhu atbalstītāju”! Runāja par ķebļiem un kājām, sociķiem un ”sankciju sarakstā esošām personām”, bet skaidrs taču, ka ar to domāja vien amatus un tiem līdzi nākošo naudu…

Tāds šķībs, jo Jauno vienotību un citus iespējamos, bet koalīcijā netikušos biedrus nomelnojošs un pazemojošs, bet tomēr kompromiss tika panākts – gan valdība sanāca, gan tās deklarāciju katrs ”koalīcijas partneris” pa savu līniju, kā gribēja, uzrakstīja, gan budžetu pieņēma. Un tad tikai sākās! Viss pēc principa ”nauda mūsu, problēmas – jūsu”… Par visām ministrijām nezinu, bet vairākās, kā, piemēram, Kultūras, Zemkopības, arī jau Vides aizsardzības un reģionālās attīstības, ieslēdzies tā-ā-ds (!) partejiskuma princips, kādu iepriekš tik lielā mērā pēdējos 10 gados tomēr jau vairs nemanīja. Tagad, no normālas attīstības un labas pārvaldības principiem raugoties, tiešām šķiet ir tāds pamatīgs kritums atpakaļ. It visi darbi, par kuriem šajā laikā esam interesējušies, ir vienkārši nobuksējušies. Un nav jau tā, – tas tikai tāpēc, kas naudas nepietiek. Šķiet pat, ka daudzās nozarēs notiek tīša bremzēšana. To gan nevar īsti saprast, vai tas kādas iespītības, dumjības vai arī pagaidām neatkostas kārtības dēļ, lai visu to, ko varētu novirzīt, novirzītu pareizajā jeb savējo virzienā?… Piemēram, Kultūras ministrijai tas, manipulējot ar vārdos nenosauktu politiķu lēmumiem, izdevies tā, ka pēkšņi pretēji visiem līdz šim spēkā esošiem mediju politikas dokumentiem un arī jau veselajam saprātam, visa medijpolitika pavērsta, lai tās centrā ir nevis demokrātiskas sabiedrības intereses, mediji, žurnālisti, komunikāciju speciālisti, bet gan ar nepamatoti lielu varu un pēkšņi arī naudu aplaimotā pašu partijā izlolotā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP). Un tā īsti helmaniski-staļiniski-putiniskā garā šo pēkšņi saņemto varu jau likusi lietā – ir iedarbināta nu jau kādus gadus 33 aizmirsta cenzūras mašīna. Kāda mašīna! Īsts cenzūras ceļa rullis. Un bez TVNT kolēģiem zem tā jau vairākkārt pakļuvuši gan tautā iemīļoti televīzijas, gan radio žurnālisti… Neskatoties uz dažādu organizāciju, tai skaitā starptautisku un arī daudzu pašmāju politiķu iebildumiem, tāpat kā Ogres ”lielkņazs” Helmanis, arī NEPLP kungi un dāmas turpina rullēt… Tas akmens nacionāļu dārziņā. Savukārt par apienoto lielāko ”profesionāli” šobrīd, manuprāt, varētu nosaukt caur dažādām partijām, tai skaitā KPLV populistu pulciņam cauri izskrējušo zemkopi-zvejnieku Didzi Šmitu. Lai iedomātos, ka tirdzniecības centru darba laika regulēšana atrisinās teju visas Latvijas lauksaimnieku problēmas, – tur tiešām jābūt īpaši apdāvinātam!…

Protams, arī citu partiju lauciņos cieto frakciju netrūkst. Un arī tā ir taisnība, ka bez radikālām pārmaiņām (kaut kā to par lamuvārdu kļuvušo ”reformu” negribas piesaukt) un drosmes, kas to realizēšanā nepieciešama, mums tiešām nekas labs nesanāks – ne Igauniju, ne Lietuvu, ne drīz jau arī paši sevi – tādus, kā pirms kādiem gadiem pieciem, nepanāksim! Un tieši arī tāpēc, kā arī valdības stabilitātes un attiecīgi valsts drošības dēļ, manuprāt, šoreiz ir īpaši svarīgi, lai lēmumu pieņemšanā tiek iesaistīts iespējami vairāk spēku. Nu nav progresīvie nekādi nācijas ienaidnieki, un zaļzemniekos lembergisma ir teju tikpat daudz kā Apvienotajā sarakstā, ko ar ilgstoši tiesājamo Puzes oligarhu vieno vēsturiskas saites, un nacionāļos, kuru biedrs ar savu ”zelta balsi” Ventspils domē stabili nodrošina Lemberga varas pamatus…

Nē, nu var jau saprast pašreizējo JV koalīcijas partneru trakošanu (Smiltēna rupjības un savas izredzētības pamatošana ar ārvalstu partneru piesaukšanu gan ir ārpus katras kritikas!) – nu kāpēc negribēt un neprasīt vairāk, vairāk un vairāk?! Tas jau, iespējams, ir cilvēka (un arī dažu dzīvnieku) dabā?… Bet te nu jāsaka, ka neba tikai pasakas par zelta zivtiņu un tās piedāvāto trīs vēlēšanos dēļ radies teiciens par palikšanu pie sasistas siles… Politika ir kompromisu māksla, un ideālā variantā kompromisiem jāstrādā vispārējā (valsts, tautas, demokrātiskas sabiedrības vērtību…), ne tikai pašlabuma vārdā. To vajadzētu atcerēties visiem šobrīd pie varas nonākušajiem. Citādi…. Citādi un diemžēl, bet pie politiķu nopelnītās sasistās siles būsim spiesti sēdēt mēs visi…