Līdz ko sanāk parunāties ar kādu par veselību, tieši šis secinājums izskan visbiežāk, līdztekus stāstiem par to, kā nu katram gājis pie ārsta vai arī – kā gājis, lai vispār tiktu pie ārsta. Kāds no Tukuma braucis uz Ventspili, cits – uz Liepāju, bet visbiežāk ceļš mērots uz Rīgu. Un tas nav stāsts par īpašajām operācijām, ko veic, kā tagad saka – valsts pilsētās. Tie ir izmeklējumi, nereti visvienkāršākie, ko tikpat labi varētu veikt uz vietas, bet – nav kvotu, garš pieraksts… Tad jau Rīgā par naudu pēc dienas var tikt klāt, un ārsts var sākt ārstēt. Šādus stāstus arvien biežāk dzirdam stāstām arī seniorus, kas pašu veselības labad apguvuši internetu un arī nebūt ne tik vienkāršo pieteikšanos pa telefonu pēc paroles “spiediet cipariņu 1”, ja jāzvana kādas slimnīcas reģistratūrai. Tas, viss, proti – pakalpojumi, protams, ir par maksu. Tur paliek lielākā daļa no pensijas un, protams, arī algām…

Par to arī 23. septembrī Rīgas Stradiņa universitātē sprieda visi tie, kas bija ieradušies noklausīties Veselības ekonomikas barometra pētījumu. Viens no secinājumiem, aptaujājot iedzīvotājus, diezgan šaušalīgs – noskaidrots, ka 40% iedzīvotāju atteikušies no ārstēšanas tieši naudas dēļ. Un tā arī ir – kur ņemt 40, vai 50 eiro ārstam, ja jau par zālēm pāris simti no pensijas vai minimālās algas jāierēķina?! Un kā ripojoša sniega bumba no kalna, kas veļas arvien lielāka un lielāka, tā arī problēmas, kas rodas, laikus neārstējoties, arvien tikai samilzt.   Protams, itin bieži pētījumos tiek norādīts arī par maksas medicīnas lielo apmēru, bet – kādi vēl risinājumi? Cilvēka vēlme izdzīvot taču ir pati svarīgākā no visām, un ar savu naudu katrs var rīkoties, kā vēlas. Tas, ka pats uzstādījums – vai nu par maksu, vai neko – ir negodīgi attiecībā pret lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju, arī ir fakts, jo, kā atzīts pētījumā, nekādi neveicina uzticēšanos medicīnas nozarei.

Un ko darīt cilvēkam laukos? Ja nebūtu atsaucīgu ģimenes ārstu un viņu māsiņu, kas šos cilvēkus pie speciālista uz izmeklējumu pieraksta un vēl painteresējas, kā viņš līdz tam nokļūs, viena liela daļa tā arī paliktu ar savām kaitēm aci pret aci. Zinu, ka lauku ļaudis kooperējas – viens otru velk un stutē, cik spēka, bet cik ilgi?! Tiklīdz kāds vecuma vai veselības dēļ izbeidz savus “šofera” pienākumus, izbeidzas arī šis atbalsts un palīdzība citiem. Labi, ja bērni var palīdzēt, bet ja nevar?! Skumji klausīties, ka jau tā mazo pensijas naudu tik daudzi atdod taksometriem vai kādam, kas par maksu ir gatavs aizvest. Ja vajag, arī uz Ventspili… Bet, ko darīt, ja ārsts prasa tieši tur veikt analīzes pirms operācijas un citas vērā neņem?!

Ir tik daudz problēmu, tik daudz neatrisināta, un tam visur vidū cilvēks. Lai kādi arī pētījumi nebūtu, beigās sanāk tikai tāda parunāšanās, bet labāk jau nepaliek. Kā saka, kod, kurā pirkstā gribi, visi sāp.