Šajā mirstamlaikā (piedošanu, par nedaudz cinisko apzīmējumu) runāt par demogrāfiskajiem rādītājiem, protams, nav īsti piedienīgi. Un tomēr. Līdzīgi, kā tas bija, piemēram, 2009. gadā, kad ekonomiskās krīzes ēnā Latvijas iedzīvotāju rindas tika ievērojami paretinātas ne tikai uz aizbraucēju, bet arī zemās dzimstības rādītāju rēķina, arī pērn demogrāfiskā bilance bijusi negatīva. Vēl vairāk – vērtējot decembra rādītājus, tiek lietots tāds apzīmējums kā “simtgadē sliktākā”, – tā vismaz liecina Centrālās statistika pārvaldes provizoriskie dati…

Cik tieša saistība te ar Covid19 krīzi, – vēl grūti spriest, jo taisnības labad jāpiebilst, ka jaundzimušo pilsoņu skaits Latvijā turpina samazināties jau vismaz četrus gadus pēc kārtas. Līdz ar to, kontekstā ar Rietumu sabiedrības novecošanās tendencēm – izstiepies vai saraujies –, tas tomēr nav nekas īsti pārsteidzošs vai negaidīts. Tajā pašā laikā…nu nav jau grūti iedomāties, ka ne vienu vien pāri no tālākiem ģimenes paplašinājumiem atturēja tieši pandēmijas iekustinātā nedrošība un nenoteiktība!

Lai vai kā, izrādās, ka nacionāļiem  jeb «Nacionālajai apvienībai/Visu Latvijai-Tēvzemei un brīvībai/LNNK», acīmredzot, arī šķita, ka nav īsti jēgas šobrīd no piedurknes laukā vilkt tik iecienīto maģisko demogrāfijas kārti. Un tad nu pievērsās…Satversmes preparēšanai.

Un nav pat runas par to, ka piedāvātie grozījumi – “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis)” – skan neizsakāmi samocīti. Ne velti drīz pēc tam paklīda jociņi par to, ka, nebūsim taču sīkumaini un valsts pamatdokumentā iekļausim arī, piemēram, vislatviskāko kartupeļu ēdiena recepti. Varētu arī pievērt acis uz to, ka nacionāļi, acīmredzot, pilnā nopietnībā uzstāj, ka pārstāv sabiedrības vairākumu un vienīgie pārzina (!?) vērtības, “kas gadu simtiem mūsu tautai un tās kultūrai bijušas īpaši tuvas un pat svētas” (partiju apvienības vadītāja Raivja Dzintara izteikums). Tas jau galu galā katra otrā Latvijas politiskā spēka retorikas knifiņš, pēc iespējas izvairoties no objektīviem faktiem, tai skaitā knapiem rezultātiem vēlēšanās. Un nē, nav runas pat par manu personisko pārliecību, kas – nav ko slēpt – ir daudz tuvāka liberālām vērtībām un uzskatiem nekā nacionālkonservatīvajiem centieniem. Bet šajā gadījumā tiešām gribas pievienoties premjera Krišjāņa Kariņa komentāram un vaicāt: vai tiešām – nu tiešām, tiešām – šis ir īstais laiks un vieta, lai sāktu diskutēt par ģimenes jēdzienu?! Brīdī, kad sabiedrība jau tāpat ir tik sašķelta un valdība – turas kā uz puņķiem? Kad veselības aprūpes un gan jau drīz vien arī sociālās aizsardzības sistēma balansēs uz bezdibeņa maliņas, nepietiekamo resursu dēļ? Kad pārņem bažas par to, kāda būs tā paaudze, kas šobrīd spiesta mācīties un socializēties tikai attālināti? Šie un vēl daudzi citi jautājumi šobrīd ir svarīgi un gaida kaut cik koordinētu risinājumu, kas atsevišķās sfērās, piemēram, jautājumā par situāciju sociālās aprūpes centros vai vakcinācijas tempiem valstī, jau šobrīd ir sākuši pavisam pamanāmi buksēt! Vai nacionāļi, kas acīmredzamā laika pārbagātībā kārtējo reizi ķērušies pie ”tradicionālās ģimenes” jautājumam, tiešām neredz, kur varētu arī savu roku pie reālu problēmu risināšanas pielikt?   Un vai nav būt tā, ka ne jau cieša pārliecība, bet gan vēlēšanu tuvums liek pievērsties vismaz šobrīd nu tiešām ne tai svarīgākajai tēmai?

Kā noprotams, tie vairāk tādi retoriski jautājumi. Un var jau būt, ka kaut kādā situācijā pat nav peļami, ja cilvēki turas pie konkrētas uzskatu sistēmas un to arī aizstāv. Taču ne tādā formā (ķeroties klāt Satversmei!) un pavisam noteikti – ne šajā laikā!