Tā īsti nenogaidot mediķu piketa beigas, Jēkaba ielā no Doma laukuma puses vakar iemaršēja pašvaldību gājiens ar vimpeļiem, karogiem un plakātiem, piesakot savas tiesības arī būt Saeimas ēkas priekšā un runāt ar deputātiem par, viņuprāt, nevajadzīgo novada reformu. Paredzot situācijas izmaiņas, strauji pieauga policistu skaits un mediķu piketa salīdzinoši miermīlīgo atmosfēru nomainīja diezgan saspringta un pat nedaudz agresīvā pašvaldību vadītāju un darbinieku uzstāšanās. Pēc principa – mēs parādīsim, kam vara uz vietām! Tikai atšķirībā, piemēram, no Tukuma mediķiem, kas Rīgā ieradās ar pašu apmaksātu autobusu (no arodbiedrībai atvēlētajiem līdzekļiem), pašvaldības izmantoja savus transportus, kas ielās bija redzami ar visām uzlīmēm, un arī izmantot šo dienu par bezalgas atvaļinājuma dienu diez vai, vai kāds bija iedomājies. Bet tas lai paliek uz katra piketētāja sirdsapziņas, jo šo piketētāju mērķis bija pilnīgi pretējs tam, ko politiķiem prasīja mediķi, proti – pildīt likumā noteiktos solījumus. Tikmēr daļa pašvaldību vēlas, lai Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas solījums reformēt esošos novadus, izveidojot 39 lielākus, netiktu pildīts, tāpat kā Saeimas apstiprinātais novadu reformas plāns.

Tikmēr Saeima reformas likumprojektu otrajā lasījumā plānojusi izskatīt līdz 18. decembrim. Līdz tam pašvaldības aicinātas iesniegt savus ierosinājumus, labojumus, priekšlikumus un iebildumus, par ko visdrīzāk uzskatāms arī 7. novembra pikets ar ministram Jurim Pūcem adresētajiem ironiskajiem izteikumiem un plakātiem. Tiesa gan, ministrs nemitīgi tika aicinājis pašvaldības uz diskusiju, tikai jautājums – vai pašvaldības ir bijušas gana aktīvas, lai runātu ar saviem iedzīvotājiem un lai pašas tiktu skaidrībā gan par reformas niansēm, gan tām problēmām, ar ko saskaras un, iespējams, vēl vairāk reformas dēļ saskarsies, piemēram, no centra tālākie pagasti? Šobrīd tieši tas, ka nomales kļūs par vēl lielākām nomalēm, ir viens no lielākajiem “reformai – nē” argumentiem. Tomēr, vai līdzšinējām pašvaldībām bijis un vai jau šodien ir kāds plāns, kā “atdzīvināt” nomales, nav dzirdēts. Skaidrs, ka pēc novada reformas Vānes pagasts Kandavas pilsētai nekļūs ne tuvāks, ne tālāks, tāpat kā Zentenes vai Lestenes pagasts Tukumam, bet, ko darīt, lai cilvēki šais pagastos justos labāk, jādomā jau šodien, jo neba jāpalīdz vietai kā tādai, bet cilvēkiem, kas šais vietās dzīvo tagad un dzīvos arī pēc novadu reformas. No tā, ka pašvaldības vadītājs pavicinās karogu Saeimas priekšā, cerībā, ka varbūt sanāks laba pašu uzņemta bilde feisbukā, jēga ir maza. Jo novadnieku lielai daļai no tā ne silts, ne auksts – šāda izrādīšanās jau neaizstāj plānu, kā saglabāt skolu, kā attīstīt kultūras jomu, kā veicināt uzņēmējdarbību un, visbeidzot, – kā sakārtot ceļu.

Tās pašvaldības, kas šai ziņā negaidīja tikai uz valsts vai dažādu Eiropas fondu līdzdalību, bet darīja pašas, ir ieguvējas, jo viņu cilvēkam laukos, kur bedrainā grants ceļa vietā ir ceļš ar segumu, ir daudz mierīgāka dzīvošana – viņš zina, ka, neatkarīgi no tā, kāds būs novads, viņš bez bēdu tiks uz darbu un bērni – uz skolu. Jo – cilvēks jau visā šajā ir galvenais, nevis novads kā iestāde, kam par katru cenu kā Ēģiptes piramīdām jāpastāv simtiem un tūkstošiem gadu. Ja pavaicā laukos, vai cilvēks bieži iet uz pašvaldību, zemnieks saka, ka kopš pēdējās reformas nav kantorī kāju spēris un arī pašvaldība viņu neesot traucējusi. Protams, tādu būs daudz, bet ne visi, un kādu palīdzīgu roku uz vietas vajadzēs vienmēr, taču – arī pašiem par to ir jādomā. Ieguvēji šai situācijā būs tie novadi, kas nevis katrs par sevi un savu iedomāto labumu cīnīsies, bet kopā un, par saviem cilvēkiem domājot.