Droši pārmetiet naivumu, bet tiešām ticu, ka varam labāk un Latvijas politika var iztikt bez shēmošanas jeb, teiksim tā, kaut par kripatiņu, bet tapt mazliet godīgāka. Ar shēmošanu šajā gadījumā es domāju tos teju vienmēr klātesošos slēptos motīvus, kas, nereti izrādās, – nemaz tik ļoti slēpti arī nav – tie itin labi saskatāmi. Un tas ir vēl derdzīgāk, jo tev nevis šķiet, bet tu skaidri redzi un zini, ka konkrētais politiķis tevi uzskata par apaļu muļķi vai arī vienkārši – ne tik vērtu, lai pat sacerētu labus, ticamus melus…

Tāds pēdējā laika viens no uzskatāmākajiem piemēriem, manuprāt, konkrētā tiesas prāvā izskanējusī un mediju atreferētā «Diena mediju» īpašnieka Edgara Kota atzīšanās par to, kā savulaik izdevniecībā iepludināta vietējo oligarhu – Andra Šķēles, Aivara Lemberga un Aināra Šlesera – nauda. Nebija jau tā, ka pirmā dzirdēšana, jo mediji sen jau kā cēla trauksmi, ka «Dienas», «Dienas Biznesa», arī jau «Neatkarīgās Rīta Avīzes» redakcijas darbs, ļoti ticami, ka tiek ietekmēts un tieši pieminēto personāžu labā. Tāpat daļai regulāro lasītāju tas, protams, nepaslīdēja garām. Bet vieni liedzās, otri liedzās, un tā tas arī kaut kā palika… Ja vien ne šī tiesa prāva, kurā, kā šķiet, kāds tomēr savus ieguldījumus grib atgūt vai, kas ticamāk, grib atriebties, jo nav pilnā mērā saņēmis to, ko no nopirktajiem medijiem gribēja sagaidīt…

Protams, Latvija varbūt nav šai ziņā unikāla un citviet pasaulē tāpat bagāti ļaudis snaikstās masu mediju virzienā, kas loģiski, jo – kas tas par oligarhu, ja nav kas to apdzied un necenšas sabiedrības domu virzīt tikai viņam vēlamajā virzienā? Bet atkal jau – kaitinoši, cik atklāti tas viss pie mums patiesībā notiek.

Diemžēl līdzīgas sajūtas rodas, vērojot nesen kā uzsākto sacensību par Valsts prezidenta krēslu. Žetons, protams, tam konsultantam, kas pagājušajās Saeimas vēlēšanās dabūja gatavu triku ar tiem pašiem vēžiem tajās pašās, vai teiksim, ļoti līdzīgajās kulītēs – «Apvienotais saraksts» tiešām Saeimā beigu galā tika! Un tas, pat neskatoties uz to, ka lielākais trumpis, kas savā jomā gana novērtētais un respektētais Uldis Pīlēns, beigu galā vēlēšanās pat nemaz nestartēja. Bet, acīmredzot, bija gaidījuši tomēr vēl labākus rezultātus vai arī – vismaz zemākus saviem konkurentiem, ko apliecināja valdības stiķēšanas process, kas, kā atceramies, bija ārkārtīgi smags. Bet acīmredzot ambīcijas (vai uzdevums?) to it kā jaunveidojumu dabūt pie vēl lielākas varas nav atmestas. Katrā gadījumā grūti citādāk izskaidrot, kādēļ kandidāts numur viens atkal ir U. Pīlēns. Un, starp citu, viņš atkal sola izvest mūs no “atpalicības“, kas, zinot, kādas ir Prezidenta funkcijas Latvijā, šķiet mazliet tā kā dīvaini… Bet varbūt interesanta ir tieši šī iespējamā shēma – mainīt valdību bez jaunām vēlēšanām? Tas, protams, nebūs iespējams bez partneriem šī brīža opozīcijā, un, kā zinām, opozīcijā, var teikt, jau divi oligarhi sēž (ja pat viens – neklātienē) un to vien gaida. Vai tiešām cīņu ar “atpalicību”?…