Ne kusli, bet – ar prātu un apdomu
Ja cilvēkiem jautā (vai tas būtu uz ielas, vai anonīmā interneta vidē), kā viņi vērtē vienu vai otru valdības lēmumu, liela daļa atbilžu, man domāt, būtu cenzējamas, pirms pārpublicējamas kādā pieklājīgā izdevumā. Kaut ekonomikas eksperti sola "labākus laikus" (piesardzīgi, bet tomēr!), cilvēki-parastie ir nokaitināti, jo labo ziņu tai sabiedrības daļai, kas no plikas saules gaismas iztikt nav iemācījusies, ir gaužām maz. Tā teikt, kod kurā pirkstā gribi – sāp tāpat. Un – mazini valsts piešķirto tērējamo naudiņu, kur gribi – daļa sabiedrības kliegs tāpat. Samazinās pensijas – tiesāsies, nogriezīs bērnu pabalstus – protestēs un tā bez gala, jo visiem gribētājiem, pat aizņemoties miljardus, naudas kā nepietiek, tā nepietiek. Kurš vainīgs? Velsviņzin….
Bet, pat neskatoties uz brīžam tik klaji pausto neapmierinātību, tautu masas ielās tomēr nerādās, logus nedauza, bankas nededzina (kaut šīs, kā izrādās, ne solīti kredītņēmējiem pretī panākt nevēlās), kā to dara, piemēram, Grieķijā. Var jau īgni ironizēt, ka latvieši tāda "dziedātāju" un "kalpu" tauta vien ir, kas paburkšķ, paburkšķ, bet aktīvai rīcībai saņemas diezgan reti. Jā, mēs varam kopā dziedāt, diet un pat skriet, tomēr nezinu, kam būtu jānotiek, lai sāktos vispārējie streiki un demolēšana.
Bet vismaz es negribētu domāt, ka tas ir kas slikts – spēt netīkamas ziņas saņemt tik stoiskā mierā, atšķirībā no grieķiem, kas uz mazāk sāpīgām reformām nekā Latvijā, reaģē tik asi. Kādēļ gan jādomā, ka tas kaut ko liecina par latvieša "iedzimto kuslumu" un "nespēju sacelties"? Tieši pretēji, man gribas ticēt, ka Latvijā dzīvo īpaši saprātīgāki ļaudis – kas vismaz nojauš, ka par katru izdauzīto logu, nodedzināto māju, ja ne tiešā veidā, tomēr kaut kad nāksies samaksāt. Un pašam, nevis kaimiņu Sašam. Tā teikt – dižķibeli ar degmaisījumiem aizbaidīt nesanāks! Drīzāk…pa latviešu modei – paburkšķot, paburkšķot, bet turpinot klusiņām darboties, meklējot iespējas, kā izdzīvot pašam un ģimenei… Un – tepat, Latvijā.










