Iespējams, šo rindu autore ir nedaudz senila vai, kas vēl ticamāk, pārāk slinka, lai savā brīvajā laikā tupētu sociālajos tīklos, cenšoties virtuāli izspļaut kādu vienkārši nepārspļaujamu asprātību. Priekšroka tiek dota tiešai komunikācijai, cerot, ka viedokļa izklāsts daudz maz pieklājīgā formā aci pret aci ir tas ceļš, uz kuru satikties arī atšķirīgu pārliecību paudējiem.

Bet, redz, kas to būtu domājis – tāda neliela atpalicība globālā tīmekļa laikā un telpā, var atspēlēties! Tā, pie vakariņu galda bezmaz Briseles kāposts rīklē iesprūda, kad izdzirdēju, ka «Neatkarīgās Tukuma Ziņas», tas ir, mans darba devējs it kā apzināti ignorējis kādu “vērienīgu” akciju – parakstu vākšanu pret bēgļu izmitināšanu Tukumā. Iesaistītajiem uzreiz jāsaka: ”Nomierinās, nomierinās – nekāda ļaunprātība nav notikusi, vienkārši darba specifika tāda – vairāk koncentrējamies uz reālās pasaules notikumiem, nevis iesaistāmies virtuālās vārdu kaujās un notikumos! Turklāt, kā nu jau atzinis pats ”neuzklausītais” un ”neatbalstītais”, līdz redakcijai viņš nemaz nebija ticis… Un vēl – nesatraucieties – pagaidām nekādi bēgļi Tukumā nav nedz pieņemti, nedz izmitināti, lai arī dažos parakstu vākšanas punktos, piemēram, veikalos labticīgajiem pircējiem līdz ar parakstu vākšanu stāstīti visvisādi “šausmu stāsti”… Atliek vien cerēt, ka tā tāda muļķīga nezināšana, nevis apzināta melu taktika, lai savāktu teju 2000 tukumnieku parakstus, kuri jau nodoti Tukuma novada domei.

Bet lai vai kā, uz visu šo neklātienes diskusiju fona gribot negribot nācās pārdomāt, vai mana pārliecība pēc terorakta Parīzē, izcilā režisora Alvja Hermaņa pēkšņajām publiskajām izpausmēm un vietējo jauniešu aktivitātēm par tā saukto “bēgļu jautājumu” kā būtiski mainījusies. Un tomēr (visu cieņu Hermanim) jāsaka – nē. Pat apzinoties un izvērtējot riskus, nespēju sevī uzjundīt to sajūtu, ka tieši šis zemes pleķis, ir tikai mans uz laiku laikiem piederošs zemes pleķis un ka visas tās problēmas Eiropā, nemaz nav manas problēmas Latvijā. Kaut kā šķiet, ka laiks, kad šo milzu problēmu varēja atrisināt visām pusēm daudz maz ciešamā veidā – sīrieši un citi dzīves sistie labprātīgi sēž savā valstī, bet mēs turpinām dzīvot, par globālām problēmām satraucoties vien, lasot ziņu slejas – ir, ui, jau sen garām! Un diemžēl šī brīža vienīgais atlikušais rīcības plāns ir sagatavošanās – nopietna un pārdomāta sagatavošanās pārmaiņu laikiem, kas pienāks, neatkarīgi no tā, ko domājam vai gribam…