Gan jau ka daudzi dzirdējuši par interneta vietni «WikiLeaks» un tās vadītāju Džūljenu Asandžu. Abi kļuvuši slavena ar to, ka publicē pasaules varenajiem nepatīkamu, slepenu informāciju.
Lai vai kā, līdz ar Asandža aizturēšanu par it kā seksuāla rakstura noziegumiem (painteresējoties par lietu, uzreiz ir skaidrs, ka tas ir tikai iegansts) šobrīd pasaulē atsākušās plašas diskusijas par vārda jeb runas brīvību. «WikiLeaks» aizstāvji, arī dažu valstu vadītāji, (tai skaitā Krievijas premjerministrs un Brazīliljas prezidents) uzsver, ka vārda brīvība ir svēta, ka Asandžu jāatbrīvo, viņa atbalstam tiek rīkoti protesti, nograutas valdību, banku u.c. interneta vietnes. Otri, kas neatbalsta «WikiLeaks» rīcību, uzsver, ka publiskotā informācija var apdraudēt valstu un arī atsevišķu personu drošību.
Laikam jau patiesība ir kaut kur pa vidu… Kā žurnālists pavisam noteikti nosodu, ka ir iespējami jebkādi runas brīvības ierobežojumi, vēl vairāk nosodu to, ka jāmeklē formāls iegansts cilvēka arestēšanai, mākslīgi jāsafabricē lieta, vienvārdsakot, ka pasaules varenie demonstrē savas darbības metodes. Tomēr… Katra cilvēka rīcības pamatā jābūt kādam apdomātam mērķim. Tāpat katrai lietai ir sava jēga un mērs. Piemēram, ja nelielos daudzumos lietosim sarkanvīnu, tas uzlabos mūsu asinsriti, būs veselībai noderīgi, bet, ja mēs to sāksim lietot par daudz… Gribas ticēt, ka «WikiLeaks» mērķis bija rīkoties sabiedrības labā, bet tas mērs un jēga… Vai tiešām ir jēga publicēt pilnīgi visu, kas nonāk žurnālista rokās? Kāds labums pasaules sabiedrībai ir, ka tā, piemēram, uzzina ASV svarīgāko stratēģisko objektu sarakstu? Tās nav militāras rūpnīcas, objekti šajā saraktā ir visdažādākie – rūpnīca, kur ražo insulīnu Dānijā, čūsku pretindes izgatavotāji Austrālijā, svarīgi optisko kabeļu mezgli utt… Nešaubos, ka īstiem teroristiem tie pavisam noteikti nebija noslēpums, bet kādam jauneklim, kurš viegli pakļaujas dažāda veida ietekmēm, piemēram, musulmaņu teroristu propagandai internetā, šāds saraksts ir īsti laikā…
Starp citu, pēc «WikiLeaks» sniegtās informācijas, publicēti tikšot arī ar Latviju saistīti dokumenti, tātad to, kādu iespaidu tas atstās tieši uz mums – šeit, Latvijā, dzīvojošie, vēl tikai redzēsim.
Jebkurā gadījumā, manuprāt, ir lietas, ko sabiedrībai zināt ir nepieciešams, bet ir lietas, kuras labāk atstāt vēsturei. Šajā ziņā gribas uzteikt pašmāju brīvības cīnītāju Neo (Ilmārs Poikāns), kurš publicēja jēgpilnu un, manuprāt, arī sabiedrībai nozīmīgu informāciju…