Reizēm noteikti valodas līdzekļi – vārdi, teikumu konstrukcijas – tiek pasludināti par grēkāžiem, kas liek šķēršļus cilvēces ceļā uz gaišo nākotni, un liekas, ka to izsviešana atrisinātu vairākas problēmas. Piemēram, apturot kādu nevēlamu bērna darbību, nedrīkstot lietot darbības vārdus, kas sākas ar „ne”, jo zemapziņa neuztverot šo priedēkli un uzrunātais turpinot darboties ar vēl lielāku sparu. Tātad – pilnīgi vienalga, vai saka „samīļo!” vai „nesamīļo!”, – bērns tik un tā sadzirdēs aicinājumu uzspiest bučas vecākiem uz vaiga?
Man gan liekas, ka ne jau priedēklis vainīgs, ka audzināmais neklausa – ir jāprot pavērst mazuļa domas un darbus citā virzienā, un jautājums tiks atrisināts arī bez „ne” diskriminācijas.
Kāda psiholoģe nopēla konstrukcijas ar „bet”, jo tās brucinot cilvēka pašapziņu – atmiņā paliekot tikai negatīvais. Pēc viņas domām, nedrīkst, darbu vērtējot, teikt: „Jā, domraksta ievads ir lielisks, bet turpinājums… (nekam neder).” Kad es ieteicos, ka valoda piedāvā arī pretēju variantu („Domraksts nav izdevies, bet par ievadu tevi apskaustu pat Blaumanis!”), psiholoģe aizdomājās…
Labais tonis ir intervijās izvairīties no slēgtajiem jautājumiem, kurus ievada „vai”, jo tos kāds nerunīgāks pilsonis varētu izmantot, lai neapgrūtinātu sevi ar plašākām atbildēm – pietiek ar „jā” vai nē”. Dažiem liekas, ka, atmetot nabaga „vai”, slēgtais jautājums automātiski pārtaps par atvērto. Taču, piemēram, jautājums „Tev garšo sīpoli?”, pazaudējis „vai”, nav kļuvis ne par matu atvērtāks, vienīgi lasītājam jāpiepūla pelēkās šūniņas, lai pēc jautājumzīmes uztvertu pareizo intonāciju (ar „vai” tas būtu vieglāk izdarāms).
Nupat tiesībsargs Juris Jansons paziņojis, ka vārds „ nepilsonis” ir maldinošs, neloģisks nosaukums. Eiropa to galīgi nesaprotot. Igaunijā esot daudz labāks termins – „cilvēks bez noteiktas valsts pilsonības”. Solu konfekti tam, kas satura ziņā saskata būtisku atšķirību. Tiesībsargam radies jautājums, kā vispār var darināt jēdzienu „caur noliegumu”. Interesanti, ko dara tie, kas mācās neklātienē? Vai arī steigšus cenšas mainīt mācību formas nosaukumu? J. Jansons izteicās, ka šis nosaukums cilvēkus emocionāli pazemojot. Varbūt cilvēkus pazemo nevis nosaukums, bet ierobežotās tiesības?
Manuprāt, ne jau vārdā ir problēma, bet apstāklī, ka Latvijā dzīvo 300 000 cilvēku, kam vai nu nav iespēju, vai nav svarīgi būt Latvijas pilsoņiem un būt atbildīgiem par šo valsti.