Bija laiks, kad hipotekārajam kredītam pietika vien ar siltu smaidu un apgalvojumiem, ka tu, goda vārds, kaut kādā tur celtniecības haltūriņā viegli spēj piepelnīt sev otro un pat trešo algu. Skaidrā naudā, protams, un tādu, kas nodokļiem neapliekama. Bankas izlikās vai tomēr patiešām tam ticēja un kredītus vieglu roku izsniedza te pa labi, te pa kreisi. Rezultāts gan jau daudziem vēl labā atmiņā – kas citviet pasaulē bija finanšu krīze, Latvijā ieguva poētisko apzīmējumu dižķibele (avoti vēstī, ka pirmo reizi to savā tā brīža aktuālās partijas kongresā esot pieminējusi Inese Vaidere). Kļuvām par teju kā paraugu tam, kā ieviest drastiskus taupības pasākumus, pieciešot radušās neērtības gluži kā pingvīnu kolonija Antarktīdā. Bet nu kāds miljards aizņemtu un neatdotu latu tā arī palika kaut kur gaisā karājamies, un kaut daļu parādu ar laiku norakstīja, tas tāpat ir arvien līdz galam nenoslēdzies process…

Šī brīža kreditēšanas politika, cik nu ļauj spriest man zināmie gadījumi, nebūt nav tik vieglprātīgi. Personīgo kredītreitingu, kā šķiet, var sabojāt kaut vai ar to vien, ka tev ir… bērni – mazie potenciālie naudas izsūcēji, kas, iespējams,  konkurēs ar maksājumiem kredītam. Varētu jau, protams, pastrīdēties, sakot, ka bērnu vecāki tomēr spiestā kārtā ir apzinīgāki, jo nevar gluži tā uzreiz aizlaisties uz svešu pasaules malu, mūkot no aktuālajiem rēķiniem. Bet pieņemu, ka situācijas var būt dažādas, un stāsts šajā reizē pat ne gluži par to. Vairāk par mūsdienām, kur, lai pie hipotekārā kredīta un sava mājokļa tiktu, sen jau vairs ar skaistām acīm un potenciālajām “aplokšņu algām” nepietiek, kas kopumā, protams, vērtējams pozitīvi. Ja vien ne tas biedējošais eirobors…

Vēl jūlija pašās pēdējā dienās Eiropas centrālā banka nolēma devīto reizi pēc kārtas šajā gadā celt procentu likmes. Mērķis ir bremzēt inflāciju, kas it kā zaudējot tempus, tomēr nepietiekami, vēstīts bankas paziņojumā. Un tā būtība, vismaz attiecībā uz kreditēšanu, kā skaidrojuši eksperti, – jo vairāk maksāsim kredītā, jo mazāk pietikšot naudas citiem izdevumiem, kas tad arī ļaušot samazināt to inflāciju. Kāpēc tas tomēr līdz galam nenostrādā, tādam izvērstam skaidrojumam nav nācies uzdurties, tāpēc atliek vien minēt. Uzkrājumi, papildu darbi, vai atkal – iepeldēšana kaut kādā pelēkajā zonā? Kas, lai zina.

Pēdējais pacēlums tādam vidējam hipotekārajam kredītam – ap tūkstošiem simts –  nebūšot pārlieku sāpīgs, vien aptuveni 20 eiro apmērā, kā tiek lēsts. Tomēr,  ņemot vērā, ka kāpums ne pirmo un, šobrīd rādās, arī ne pēdējo reizi,… ļipa ietrīcas. Jo īpaši tādēļ, ka labi zināms, kā var būt, kad kredītu nasta kļūst par smagu un, kas būtiski, pat ekonomiski aktīvai sabiedrības grupai. Dižķibele, kā likts!

Un pat ja šoreiz tā varētu nemaz nebūt tik diža, kā iepriekš, ja pieņem, ka bankas, valstu valdības un sabiedrība kopumā kaut ko tomēr mācījusies, jostas var nākties savilkt šā kā tā…