Pagājušajā nedēļā no Losandželosas (ASV) Latviju sasniedza ziņa, ka diriģents Andris Nelsons par Dmitrija Šostakoviča 10. simfonijas ierakstu viņa vadītā Bostonas Simfoniskā orķestra atskaņojumā nominācijā «Labākais orķestra sniegums» apbalvots ar prestižo mūzikas ierakstu «Grammy» balvu. Mūziķa karjeru A. Nelsons sācis Latvijas Nacionālās operas orķestra bedrē kā trompetists, un 37 gadu vecumā viņš izaudzis līdz pasaules klases visaugstākās raudzes diriģenta statusam! Un tad priekam un lepnumam neviļus klāt piezogas rūgts jautājums – ja mākslā mēs varam un sportā arī, kāpēc politikā un ekonomikā mums tā neiet? Mākslinieku un sportistu sasniegumus vērtējot, ļaudis ceļ īkšķus uz augšu, politiķu darbus vētījot, tie dusmīgi vēršas lejup. Interesanti, ka vienisprātis ar tautas viedokli ir arī ministri un Saeimas deputāti. Tiesa, pirms par tādiem kļuvuši. Pēc tam viņu domas krasi mainās un savas misijas svarīguma apziņa un pašvērtējums kāpj debesīs reizē ar atalgojumu.

Izskatās, ka māksliniekam kļūt par politiķi tāda nieka lieta vien ir. Tautas kalpu rindās arvien ieraugāma kāda mūziķa seja. Nav arī brīnums – vispārzināms fakts, ka mūzikas mācīšanās cieši saistīta ar prāta spēju attīstību. Savukārt politiķim bez gadiem ilgas iepriekšējas sagatavotības kļūt par atzītu mākslinieku nekādi neizdotos. Bet, piemēram, «Vienotības» pārstāvim Intam Dālderim, kas savu karjeru arī sācis LNO orķestra bedrē, tas ir pa spēkam. Darba laikā viņš ir politiķis, brīvajos brīžos – pieprasīts klarnetists. I. Dālderis nemaz necenšas slēpt, ka ar mūziķa algu viņam būtu ļoti grūti galus kopā savilkt, tomēr situācijas uzlabošanai mākslinieku labā neko jūtamu darījis nav. Drīzāk otrādi. Krīzes laikā, iesēdies kultūras ministra krēslā, valsts budžeta apjomu Latvijas mūzikas un mākslas skolām viņš vieglu roku samazina uz pusi (no 22,5 miljoniem 2008. gadā līdz 11 miljoniem 2010. gadā). Diriģents A. Nelsons tobrīd intervijā radio «Klasika» runā: ”Ārzemēs visi saka – jums tur tādi mūziķi! Viņi domā, ka mums iet labi. Un man ir šausmīgs kauns teikt, ka tiek pieņemti bērnudārza līmeņa lēmumi.”

Politiķi no krīzes sen atkopušies, mūziķi joprojām laiza cirstās brūces. Jauno mākslinieku skološanai valsts dāsni nu atvēlējusi par 19% vairāk naudas – nepilnus 14 miljonus eiro gadā… Šķiet, politiķi mūzikas vēstures grāmatās lasījuši par dižgariem, kas bērnību aizvadījuši nabadzībā, un saskata likumsakarības.

Tikmēr kaut kur netverama virmo ilūzija A. Nelsona vadīto orķestri kādreiz dzirdēt arī Latvijā. Kad šeit būs uzcelta akustiski piemērota koncertzāle… Diemžēl politiskā nespēja sakārtot valsts ekonomisko dzīvi sapni par mūziku uz ūdens jau paspējusi nogremdēt Daugavā.