Gads ir tikko sācies, tāpēc, tāpat kā daudziem citiem, gluži vai nevilšus prāts mudina atcerēties par astēm, kas joprojām luncinās aiz muguras palikušajā – pērnā gada pusē, un, protams, aicina izvērtēt, ko tad gaidīt no atnākušā.

Kā jau tādā kopienas epicentrā – vietējā medija redakcijā – strādājot, vairums personisko prieku un pārdzīvojumu lielākoties saplūst un pārklājas ar tiem, kas aizkustinājuši, satricinājuši un ietekmējuši mūs visus.

Karš. Nebūšu oriģināla, sakot, ka tas ir mainījis visu un, pat ja tā vairs neliekas, joprojām lielā mērā nosaka gan mūsu šodienu, gan diemžēl arī nākotni. Varam jau mierināt sevi, ka ukraiņi varonīgi cīnās, patērējot gana daudz asinskārā un nežēlīgā kaimiņa spēku. Bet par kādu cenu?! Un vai tam mūdzim maz būs un var būt gana? Vēsture un pašu pieredze ir nežēlīgi tieša: nē, nekad! Maskas ir kritušas, un tas, par ko varbūt pie sevis vienmēr esam domājuši, tik savas iedzimtās (varbūt, – iedomātās vai iedzītās?) tolerances jeb iecietības dēļ skaļi nerunājām, ir izrādījusies tīra patiesība. Proti, Krievijas vara, gan laicīgā, gan vēl jo vairāk reliģiskā, turklāt teju nepārtraukti vairāk nekā 180 gadu garumā (sākot ar slavofiliem un nepārtrauktā ķēdē turpinot ar it kā ”tautu draudzību” sludinošajiem marksistiem-ļeņinistiem-staļinistiem un putinistiem) darījusi visu iespējamo un neiespējamo, lai radītu nāciju, kas savā absolūtajā vairākumā ir fašistiski noskaņoti “lielkrievu” šovinisti un ar pilnu pārliecību uzskata, ka viņiem – izvarojot, izpostot, laupot un zogot – ir jāpārņem visa pasaule. Jo ”izredzētajiem” pienākas! Un zāļu, kā no šitās šausmīgās ligas veselu nāciju izārstēt taču patiesībā nav. Jā, teiksiet, ir piemēri, – nu, kaut vai nacistiskā Vācija, Japāna… Jā, ir, bet par kādu cenu? Un vai uz visiem laikiem? Neonacisms – tā ir vācu dumpīgās un neapmierinātās jaunatnes maize jau otrajā paaudzē, tātad pieredze liecina, ka par ļoti izglītotai un pārtikušai nācijai nospiešana uz ceļiem bijusi iedarbīga labi, ja pusotrai paaudzei. Un kā tad tas varētu strādāt Krievijas gadījumā, kur izredzētība un ”svēto karu uzvarētāju” sindroms roku rokā ar pazemojošu, trulu nabadzību iet jau paaudzē astotajā, devītajā?! Tas taču ieēdies katrā kaulu un smadzeņu šūna! ”Gribi dzīvot mierā, gatavojies karam,” – diemžēl šis Romas impērijā pārbaudītais princips, ko pirms nu jau gandrīz 2000 gadu savā militārajā traktātā uzsvēris domātājs Vegēcijs, šodien un turpmāk (ej nu zini, uz cik ilgu laiku!) tieši un pastarpinātu noteiks mūsu un, droši, ka arī mūsu bērnu dzīvi…

Valdība. Iespējams, arī tas kara dēļ, bet daudzas lietas, kas jau it kā ierasti notiek Saeimā un valdībā, tiešām ir kļuvušas neizturamas. Tā partejiskā ņemšanās un savējo bīdīšana tieši tagad liekas ne tikai stulba un īpaši bezkaunīga, bet pat noziedzīga. Nerunāsim par lielajiem projektiem, kur kājas un garās rokas vēl būs jāmeklē (piemēram, nokosto vēja parku un valstij iesmērēto purva zemju tiešie labuma guvēji? Joprojām nesakārtotās «Latvijas valsts mežu» lietas; ar Krieviju un mūsu pašu oligarhiem saistītas biznesa lietas). Tās acīmredzamās un pa virsu peldošās ir ne mazāk neglītas. Nu kaut vai tas, kā savējiem tiek dalīti amati. Viss viens – zina viņš kaut ko par konkrēto nozari, vai ne; ir gudrs, vai ne; ir godīgs un ar labu reputāciju vai ne, – galvenais, ka ir īstajā grupiņā. Nu, lai piedod novadnieki, bet tas tiešām šķiet piedauzīgi, ka, piemēram, mūsu novada domes priekšsēdētāja vietniece, profesionāla kultūras un sabiedrisko attiecību darbiniece tagad būs galvenā atbildīgā un zinošākā par visas valsts vides aizsardzības lietām, jo būs atbildīgā ministra pilnas slodzes padomdevēja tieši šajos jautājumos! Patiesībā vēl piedauzīgāk šķiet tas, ka šo pienākumu mūsu bijusī kolēģe veiks, darbu apvienojot… – ar pilnas slodzes apmaksāta amata pildīšanu pašvaldībā! Un šis ir tikai viens tāds piemērs, ko mēs te tā labi varam redzēt, kas un kā notiek… Bet kolēģi citās redakcijās stāsta par daudziem līdzīgiem, kas apliecina, ka diemžēl, diemžēl mūsu valstī joprojām par vienu no plaukstošākajiem tiek uzskatīts tikai viens trešās šķirtas valstiņām ļoti raksturīgs biznesa veids, proti, politbizness. Sak, mazliet pacietības un daži kompromisi ar sirdsapziņu, un ne tikai pats būsi nodrošināts līdz mūža galam, bet arī visa tava kuplā ģimene bēdu nezinās…

Lai jau nu vide, kur vide, bet īpaši sāpīgi šis visvaroši vadošo princips pērn un arī šogad ir atspēlējies medicīnas jomā, kur skāris, manuprāt, vissāpīgāko jomu – onkoloģisko slimnieku aprūpi. Var jau vāvuļot, ko grib par to, cik mums visādi remonti un projektu projekti nepieciešami, cik svarīga ir ”īpašo” vadoņu (jo visu var vadīt – banku, mežizstrādi, elektriķus, Dziesmu svētku vai vakcīnu kabinetu) loma, bet medicīnā svarīgākais ir ĀRSTS. Un ja, piemēram, trīs vienīgie unikālas operācijas veikt spējīgie ārsti prasa 5000 eiro, tad jāsaprot, ka tas ir mazākais, ko mēs varam darīt, lai šie unikālie speciālisti arī paliktu Latvijā! Un visu mūsu labā tā pat nav nekāda lielā nauda, īpaši, ja paskatāmies, cik to tērējam, piemēram, visvisādiem palīgiem un padomniekiem tais pašās ministrijās un valsts uzņēmumos…

Tādas, lūk, astes, ko šajā ievilcis pērnais gads, par kurām, manuprāt, mums visiem ir cieši jāpadomā. Un ne tikai tāpēc, lai būtu par ko pagausties un pažēloties, uz dīvāna pie televizora sēžot, paniknoties. Tas vairāk robežlatiņas uzstādot, lai redzētu, ka, neskatoties uz ārpasaules noteikto tumšo lietu pusi, par spīti visām pašu nevarēšanām un neizdarībām, mums joprojām pieder daudzas vissvarīgākās lietas. Mums ir sava valoda un bagāts kultūras vērtību klāsts. Mums vēl ir skaista un vietumis arī neskarta brīnišķīga daba. Mums joprojām ir pašiem sava brīva un neatkarīga Latvijas valsts! Un lielākoties, ja esam gana stipri un veseli, mēs esam un varam būt BRĪVI ļaudis.