”Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti”. Reiz tieši ar šādu apliecinājumu sākās kāds, kā vēlāk izrādījās, tālejošiem mērķiem veltīts interneta projekts. Un pēc aizsācēju ieceres svarīgākā bija tieši šī teikuma otrā daļa…

“Es nemīlu šo valsti,” it kā pat saprotami viegli šiem vārdiem pievienojās tie, kas kravāja somas, lai maizi un sviestu uz tās nopelnītu citās zemēs un valstīs. Iespējams, sava taisnības deva bija tiem, kas, runājot par valsti, domāja par tolaik oligarhu varas pārņemtajiem gāzētājiem. Vien nevar saprast, kāpēc tas kļuva par stilīgu saukli jauniem un pat veiksmīgiem… ierēdņiem, uzņēmējiem, studentiem. Varbūt tieši tāpēc, ka jauni un veiksmīgi, ka sava zeme un sava valsts, arī brīvība runāt savā – latviešu – valodā jau bija kļuvusi par… ierastu lietu?…

Ir ierasts, ka svētkos un citās svarīgās dienās mastā plīvo sarkanbaltsarkans karogs; ka nu godinām un pieminām arī tos, kas cīnījušies un dzīvību atdevušie tieši te – savā zemē, savā valstī, ne tikai svešu valdnieku armiju karos. Ir pašsaprotami, ka drīkstam latviski runāt it visur un vienmēr. Un nav nekāds brīnums, ka varam pār robežām iet tiešām ar lepni paceltu galvu. Un nav mums visus draugus, radus un paziņas par biedriem un biedrenēm jāsauc… Nav arī visiem par vienu vienīgo partiju, kas goda, prāta un sirdsapziņas vietā, jāvēlē!… Tad kāpēc nemīlam savu valsti?!

Vai varbūt tāpēc, ka valsti vien par slaucamu govi vai mūžam mīlošu māti-barotāju turam, ka aizmirstam – valsts esam mēs paši? Un tikai mums pašiem tās likteni lemt! Pašiem tās saimniekiem būt, pašiem mācīties, godīgas iespējas meklēt un strādāt!

No sirds tos savai valstij un sev pašiem vēlot, savu Latviju mīlot,