Par teju vai regulārām un ļoti patīkamām sarunu partnerēm dienās, kad uzklausu «Ceturtdienas sarunas», ir kļuvušas divas kundzes, kā noprotams, jau cienījamos gados. Hermīnes kundze kā jau bijusī mediķe vienmēr padalās ar kādām svarīgām atziņām gan veselības aprūpes, gan izglītības, gan arī mazdārziņa kopšanas jautājumos. Jāatzīst, viņa ir viena no tām lasītājām, kas arī neskopojas ar ieteikumiem, kā padarīt mūsu – laikraksta veidotāju – darbu pamanāmāku un arī racionālāku, gan, iesakot kādu tematu, gan arī, rosinot padomāt, vai nebūtu labāk, ja šodien – interneta laikmetā, kad ļaudis ir tik aizņemti, avīzi, iespējams, biezāku, tomēr izdotu tikai divas reizes nedēļā…

Savukārt otra kundze, kuras vārdu diemžēl joprojām nezinu, aizkustina un arī pārsteidz ar dziļajām zināšanām, kas viņai ir par teju katru politisko un arī saimniecisko norisi mūsu valstī. Bet zināšanas, kā izrādās, nenāk vienas…

Tās rada bažas un daudz daudz uztraukumu: ”Tiešām sāp sirds un naktīs nevaru gulēt, domājot par tiem, kam nav nekā svēta, kas, izņemot sevi, nedomā ne par vienu, jo mūsu valsts viņiem ir tikai līdzeklis savu kabatu pildīšanai un pārpildīšanai!” Un pēdējā laikā kundzi visvairāk uztraucis tas, ka pamazām vien izjūk, viņasprāt, vienīgā partija, kam daudz maz varējusi uzticēties… ”Un vai tad mums vēl būs cilvēki, kas, šito visu redzot, būs gatavi iet politikā un savas valsts izdeju aizstāvēt kā godīgi cilvēki?!” satraukusies vaicāja lasītāja.

Tad nu kundzi un varbūt arī citus līdzīgi domājošus lasītājus, kas ar bažām raugās nākotnē, tomēr gribētos mierināt. Mums pieder liels retums; skatoties pagātnē un apkārt pasaulē, jāatzīst, – tas ir brīnums, ka tik nelielai, senai tautai ar ļoti vāju (vai arī pazaudētu un aizmirstu) pašorganizācijas pieredzi ir sava valsts! Pašiem sava valsts! Un tā nu ir sanācis, ka lielākā cīņa, lai to paturētu, arī ir jāizcīna vienīgi pašiem ar sevi. Ar savu alkatību, ar varas kāri, ar bailēm un augstprātību. Tās pēdējās, manuprāt, ir iemesls tam, kāpēc ”kārtīgs latvietis” partijās neiet – ir bail, ka nenosmej, ir bail, ka neizdosies, un no tā arī augstprātība – sak, muļķi tie, kas tur plēšas kā pliki pa nātrām… Vai arī otrs – tur tikai nelgas un nelieši uz naudas siles pusi lien. Un lien jau ar, kā tad bez tā, ja tādā skolā gājuši!? Ja teju visi pirmie vadoņi no reiz vienīgās un komunistiskās nākuši, bet pirmie jaunie viņiem līdzināties gribējuši?

Laikam gluži kā no mazbērnu īsbiksēm, tā arī no pagātnes skolas un rēgiem ir jāizaug. Un, manuprāt, par partijām runājot, ir vismaz divas, iespējams, būs arī trīs, uz kuru puišiem un meitām mēs reiz atkal varam cerēt, ka tie var par savas valsts vīriem un sievām tapt.

Bet tiem, kas krietni ļaudis, bet darba vai, iespējams, jaunības vai vecuma dēļ partijās neiet, manuprāt, tik un tā vienmēr jābūt gataviem – mums pašiem par savu valsti vienmēr būs jācīnās. Mēs nevarēsim ”apnikt” un nepiedalīties. Nevaram un nevarēsim, jo esam sena un maza tauta, kam savs brīnums ir jāsargā.