Veroties Kazimira Maļeviča pasaulslavenā «Melnā kvadrāta» reprodukcijā, prātoju – nu, kas tur tāds? Nekā taču tur nav! Vienkārši melns kvadrāts. Un es nesaprotu – smieties vai dusmoties? Pēkšņi iedomājos Stambulas konvenciju. Neesmu to lasījusi, tikai runas dzirdējusi. Izrādās, tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs ar domubiedriem atradis tajā trakas lietas. Bet interesanti, ka citi neko tādu neredz. Nu gluži kā melnajā kvadrātā.

Godīgi atzīstos – es ne vienmēr saprotu, kas jāsaprot Pablo Pikaso darbos. Acis izskatīju, bet gleznā «Sieviete ar blūzi krēslā» nesaskatīju ne sievieti, ne krēslu. Vien izmētātas detaļas, kuras gribējās salikt pa vietām. Līdzīgs juceklis vērojams mūsu valsts ekonomikā. Liekas gan, ka iecerei ieviest tajā kārtību atmests ar roku. Vismaz investīciju baņķieris Ģirts Rungainis mūsu ekonomikas politiku sauc par darbības imitāciju, kur attīstība notiek vien caur krīzēm un iestāšanos (ES, OECD).

Tāpat raustu plecus laikmetīgās mākslas izstādēs, aplūkojot dīvainas, no drāšu pinumiem, plastmasas pudelēm un tamlīdzīgiem materiāliem veidotas instalācijas. Tā taču katrs var! Uzkāpj skārdenei ar kāju, un māksla gatava. Bet varbūt tāds bijis mākslinieku nodoms – paķircināt skatītāju? Neizprotamas instalācijas atgādina arī Gunta Belēviča veselības nozares atveseļošanas plāni. Ministrs ar tādu jaudu ķēries pie to īstenošanas, ka sistēma sabrukusi un nu pati liekama pie sistēmas (lasi: obligātās veselības apdrošināšanas, kad dzīslās plūdīs nauda no iedzīvotāju maciņiem).

Savukārt amerikāņu komponists Džons Keidžs iznesis cauri publiku, skaņdarbā «4’33» piedāvājot… neko. Pianists iekārtojas pie klavierēm, atšķir tukšu nošu grāmatu, paņem hronometru un nosēž mūzikai paredzēto laiku, taustiņiem pat nepieskāries. Pēc tam pieceļas, paklanās un gaida aplausus. Nu jau tas zināms, bet 1952. gadā, piedzīvojot pirmatskaņojumu, klausītāji pamatīgi samulsināti. Tāds nogaidoša klusuma periods ir arī katra jauna premjera un valdības pirmās simts dienas. Kad nu tautai par Māri Kučinski un viņa komandu ļauts izteikties, aplausi izpaliek. 10 baļļu sistēmā tiem tiek vien 4,2. Nekas īpašs nav noticis, bet nekas liels jau arī netika solīts. Vai varbūt – ne uz ko pat necerējām?…

Nu re! Dzīve arī ir māksla. Reizēm var apjukt un tās līkločos apmaldīties. Bet, cenšoties saprast, izrādās – vieglāk būtu bijis nesaprast.