Mana grūšņā salmu galva i nevaid pagriezties olimpiādes virzienā. Nu labi – ar kādu acu skatu pasekoju ziņām, bet nu – ne tā, lai vakaros okupētu vienīgo ģimenes tālrādi un bendētu nervus dīvānā. Galīgi ne tā, un tamdēļ varu ļauties citiem prieciņiem – piemēram, iesmaidīt par preses karstākajām tēmām. Vienubrīd par tādu kļuva igauņu slēpotājas acu skatiens – ar baltām lēcām spokaini balts un apņēmīgs, iespējams, tas Igaunijas vārdam lika izskanēt plašāk nekā, ja slēpotāja būtu guvusi zelta medaļu… Nu, lūk, slidenais temats, pa kuru aiztenterēt olimpiskā galopā! Vai esat padomājuši par to, kāpēc noteikti sporta veidi noteiktām tautām padodas labāk? Kamdēļ latvju ragaviņu grūdēji, skeletonisti un citi viņiem līdzīgie no kalniņa lejā braucēji allaž gūst tik atzīstamus panākumus? Bet vai atminaties, ka no sendienām senči ragavās uz mežu aizgādāti – lūk, no šīs tradīcijas pensiju sistēma mums nekāda, toties netrūkst veiklu ragutiņu grūdēju!…

Krieviem godalgas daiļslidošanā, bet, kas tā daiļslidošana, vēsturiski raugoties? Nekas vairāk par izveicību uz ledus, un – kur gan šo prasmju sportiski mākslinieciskais pamats!?? Protams, Krievzemes ziemeļos, kur vīri štīmē ik dienu vienkārši mēģina noturēties kājās, neviļus kustības vijīgi pakārtojot gan vēja brāzmām, gan sievu izsmieklam un smagajai rokai. No turienes tad dažnedažādie piesēdieni, tulupi, necienīgas kājas pacelšanas un citi bēgšanas manevri. Krievu zeltu šajā jomā, šķiet, vēl ilgi nepārkodīs neviens…

Nu, bet hokejs, kur puiši ar kokiem pa ledu vienu kukurzni dzenā? Jo vairāk pretiniekiem sadots iekšā, jo lielāks gods. Īsti vīrišķīgs sports, kur gadiem spicē kareivīgāko ziemeļtautu pārstāvji. Vai brīnums, ka visvairāk medaļu ziemas sporta veidos savākuši norvēģi? Tam visam ir vēsturisks pamats – tāpat kā igauņu prasmei vēlamo (slavu) panākt ātrāk un vienkāršākiem līdzekļiem – ar nekādi baltu skatienu…